Esmu pamodusies pirms modinātāja. Ieskatos pulkstenī. Hmm, tikai desmit minūtes ātrāk. Izslēdzu laicīgi modinātāju un pieceļos sēdus. Kārtīgi izstaipjos un izberzēju acis. Pašsajūta it kā ļoti laba, bet kaut kas liekas neparasts. Sapnis! Es šonakt neko nesapņoju vai precīzāk, neatceros nevienu momentu no sapņa. Nodrebinos un šļūkāju uz vannas istabu, nomazgāt seju. Ieskatos vērīgāk spogulī, vecās brūces lieliski ir sadzijušas. Šobrīd manu seju rotā tikai viens nobrāzums pie deniņiem, tas ir tas, ko tēvs pēdējā reizē pārsita. Nopriecājos un sev uzsmaidu. Tāpat šļūkājot kājas, gāju pie drēbju skapja. Šodien vilkšu gaiši zilās, plēstās džinsas un balto maiciņu un kā aksesuāru pieskaņošu baltu rokaspulksteni. Matus sasienu nevīžīgā astē un uzklāju nedaudz kosmētikas. Tuvojas jau vasara. Vēl tikai trīs nedēļas un skola beigsies. Tas mani ļoti iepriecina. Man riebjas mana klase. Man ir vēl divdesmit minūtes laika. Varbūt iet pabrokastot? Parasti nemēdzu ēst brokastis, bet šodien kaut kas burtiski velk uz leju. Atslēdzu durvis un eju lejā. Klusums. Tēvs atkal nav mājās? Varbūt guļ savā guļamistabā, bet nedomāju viss. Viņš guļamistabā nav gulējis kopš nomira mamma. Nu labi, neko. Ieslēdzu tējkannu un apsēdos pie galda. Uz galda ir atsāta zīmīte un pieci lati.
Labrīt meitiņ, žēl ka vakar biji jau nolīdusi gulēt. Šovakar mājās būšu vēlu, tāpat kā vakar. Būtu ļoti labi, ja tu mani šovakar sagaidītu. Mums vajag nopietni parunāt. Un šeit es tev atstāju piecus latus, nopērc kaut ko sev ēdamu. Mīlu. Tētis.
Vai tik tiešām viss iet uz labo pusi? Gar vaigu noritēja asara. Tēvs man jau četrus gadus nav teicis, ka mīl mani. Tagad arī viņš to neteica, bet uzrakstīja. Tas tomēr man daudz nozīmē. Atkal jau tējkanna brīdina par sevi, ka ūdens ir uzvārijies. Ieleju karsto ūdeni krūzē. Iedzeršu tikai tēju. Ēst, neko neēdīšu. Kārtējo reizi ieskatos pulkstenī un negribīgi dodos ārā no mājas.
Esmu skolā. Ieejot klasē, visi skatieni tiek vērsti uz mani. Nepievēršu tam uzmanību un eju uz savu solu. Mana klasesbiedrene Katrīna jau pameta savu solu un nāk manā virzienā. Viņai jau tā nebūs diena, ja man kaut ko pārmetošu nepateiks. Katrīna ir klases populārākā meitene. Viss notiek tikai par un ap viņu. Tik nesaprotu ko visi ir viņā tādu saskatījuši. Kājas kā špickas (sērkociņi) , seja kā nikna suņa purns un mati, mati kā uzsprāgusi makaronu fabrika. Ja godīgi, tad, ja es zinātu viņas dzimšanas dienas datumu, es nežēlotu naudu un uzdāvinātu viņai ķemmi, varbūt pat komplektu.
- Sveika, nu tavs tēvs kārtīgi brīvdienās izpriecājās? – visa klase sāka smieties. Un jā, aizmirsu piebilst, viņas joki ir kā bezsmadzeņu radijumam. Nevaru ciest, ka viņa iejauc visu laiku manu tēvu.
- Kāpēc nerunā? Tavs tēvs tev valodiņu izsita? – viņas skaties ir tik dzēlīgs.
Es vairs nevaru izturēt. Pieceļos, atvēzējos un mana dūre atduras pret viņas purnu. Katrīna ir apstūlbusi. Es parasti tā nerīkojos, parasti ļaujos, lai mani apsmej un izsmej. Nezinu kas man uznāca. Klasē atskan ovācijas. Katrīna izskrien no klases. Nepagāja ne piecas minūtes, ka viņa jau bija atpakaļ, bet nejau viena, kopā ar direktora vietnieci. Jauki, tagad izsauks manu tēvu uz skolu. Es pat nezinu kādā stāvoklī viņš ir.
- Keita Leinbote, lūdzu sekojiet man. – direktora vietniece strikti noteica.
