Notupos pie mātes kapa un klusā balsī sāku stāstīt visus šodienas notikumus. Protams, nenoturējos un sāku izplūst asarās. Kad biju visu izstāstijusi, piecelos kājās un apsēdos uz netālo soliņu. Soliņš ir ārpus mammas kapa nožogojuma. Sēdēju un domāju, varbūt viss ies atkal uz labo pusi, varbūt tēvs ir sapratis, ka nav jēga no dzeršanas. No manām pārdomām mani pārtrauca puiša balss.
- Sveika, drīkst? – viņš noradija ar plaukstu uz soliņu.
- Jā, protams. – uzsmaidīju puisim un tad novērsos.
- Kāpēc esi šeit? – puisis jautāja. Interesanti, kāpēc cilvēki iet uz kapiem, pie sevis nodomāju. Nu gan muļķīgs jautājums.
- Atnācu pie mammas. – automātiski izplūdu asarās.
- Piedod. – puisis atkal atvainojās.
- Un kāpēc tu esi šeit? – uzdevu tādu pašu jautajumu.
- Atnācu pie tēva. – puisis nolieca galvu. Nezināju ko piebilsts. Izlēmu labāk paklusēt.
- Drīkst zināt kā tevi sauc? – puisis vaicāja.
- Keita. – noteicu pat nepaceļot galvu. Atcerējos par savu seju.
- Kevins. – puisis sniedza roku.
- Prieks iepazīties. – man tik tiešām ir prieks, pēdējos četrus gadus ar mani neviens puisis nav tik ilgi runājis.
- Abpusēji. – Kevins noteica.
- Varbūt velies kaut kur pastaigāties ārpus kapiem? – Kevins jautāja.
- Ar lielāko prieku. – godīgi atbildēju.
Mēs aizgājām līdz gūlbīšu dīķīm. Es uzzināju, ka Kevins arī ir tik pat kā viens. Bet viņam vismaz ir draugi, kas viņu atbalsta. Viņa māte Kevinam nepievērš nekādu uzmanību. Kevins stāstīja, kad brīžiem liekas, ka viņa ir aizmirsusi, kad viņš vispār eksistē. Kevina māte ir kārtīga biznesmene, viņa visu laiku velta darbam. Es Kevinam izstāstiju visu par savu ģimeni. Kevins ir ļoti izskatīgs puisis. Viņš skolu pabeidz pagājušājā gādā. Viņam ir deviņpatsmit gadi. Dīvaini, ka iepriekš nebiju viņu redzējusi, viņš dzīvo blakus ziedu kioskam, kur es esmu patstāvīgais klients. Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem. Ļoti labi pavadīju laiku, tas pagāja nemanot. Puisis mani pavadīja līdz mājām , atvadījos un gāju iekša.
Tēvs atkal visu bija pārvētis iepriekšējā stavoklī. Viss bija sabardakots. Lilijas gan ņēma virsroku un piepildīja vēl šīs telpas ar patīkamu smaržu. Tēvs sēdēja uz dīvāna un malkoja glāzi vīna. Centos nemanot lavīties augšā.
- Keita, atnāc. – tēvs mani pamanīja.
- Klausos. – skatījos uz iereibušo tēvu.
- Ko tur klausīties. – viņš piecēlās, atvēzējās un iesita man pamatīgu pļauku. Tobrīd man likās , ka mana galva aizlidos kā futbolbumba. Noturējos kājās.Negribot sāku raudāt, pagriezos, lai dotos prom.
- Keita. – atkal atskanēja mans vārds.Negrasos apstāties, es spēru soli un te pie manām kājām vaļājās mans tēvs un kaut ko cenšas pateikt.
- Piedod meitiņ, piedod. – tēvs apķērās ap manām kājām.
Izkāpu no tēva apskāviena un skrēju augšā. Aizslēdzu durvis, atkritu gūltā un sāku histēriski raudāt. Raudot, es aizmigu.
- Meitiņ, kura kleita tevi piesaita vairāk – mammas rokās bija divas satriecošas kleitas.
- Abas. – smaidot atteicu.
- Nu, izvēlies vienu. – mamma kratija kleitas kā saniķojies bērns. Sasmējos.
- Labi, labi ta baltā. - centos nesmieties par mammas uzvedību.
Mēs kārtīgi iepirkāmies. Man vienmēr ir paticis, iepirkties kopā ar mammu. Mūsu attiecības ir kā labākajām draudzenēm. Izejot no lielveikala, momentāli es nokļuvu kāda telpā. Viena bez mammas. Es sāku satraukties. Pa durvīm iekliboja tēvs. Viņš raud. Pieklibojis pie manis, viņš ar visu savu svaru uzgrūžas man virsū. Es nokrītu ar tēvu uz zemes. Tevs mani apskauj un nobučo manu pieri kā agrāk bērnībā. Atbildu apskāvienam un pasmaidu.
Atveru acis. Pieceļos sēdus. Sapnis? Atkal jau tikai sapnis? Atkritu atpakļ gūltā un jūtu stipras sāpes kreisā pusē pie deniņiem. Lēni pieceļos un ieeju vannas istabā. Ak nē, tēvs ar sitienu ir pārsitis brūci, kas tikai nesen sāka normāli dzīt.
