Dzīvot sapnī 116

Un lūk arī solītais turpinājums. Komentējiet, vērtējiet un izsakiet savas domas.

Tēvs mani iepazīstināja ar Noru. Un paziņoja to, ka viņa ir mana tēva draudzene. Teorētiski viņi tagad skaitās pāris.Tas mani īpaši neiepriecināja, bet es tur nevaru neko mainīt. Nora man uzdāvināja jaunu telefonu. Kā zinādama, ka mans vecais ir saplīsis. Viņa jau gribēja mani tikai uzpirkt. Viņai tas lieliski izdevās. Es dāvanu pieņēmu ar smaidu uz sejas, jo telefons man šobrīd ir nepieciešams. Bet tas nebija viss, tēvs man vēl paziņoja to, ka Noras māju atjauno un telpās veic remontu. Līdz ar to Nora un viņas dēls padzīvos pie mums. Viņas dēls pašlaik ir treniņā. Tas jau vēl nebija trākākais. Viņš dzīvos manā istabā uz madrača. Šis fakts gan manī uzdzina dusmas.

- Lai viņš dzīvo viesistabā- ieminējos par šādu variantu.
- Keita, viesistabā mitināsimies mēs ar Noru. – tēva skatiens izteica visu. Viņš vēl nav gatavs gulēt guļamistabā un nu jau ar citu sievieti. Es viņu mazliet saprotu.
- Labi, iešu atbrīvot atvilkni un mazliet pārkārtošu istabu. – aizvainota šļūkāju augša.

Pārstūmu savu gūltu pie lielā, vienīgā istabas loga. Skapi piestūmu pie sienas istabas vidū, rakstāmgaldu pretī skapim pie otras sienas. Un pārējos skapīšus un plauktiņus pārnesu savā pusē. Tādā veidā atdalot istabu, gluži siena jau nebija priekšā, bet vismaz kaut kāds norobežojums. Mana jaunā istaba biedra pusē ir viens pliks madracis. Cik es ļauna, bet tāda es esmu pēc dabas, ja man ir kādi iebildumi. Iesēdos gūltā un savu sim kartiņu ievietoju jaunajā telefonā. Kad telefons bija ieslēdzies, neilgi nogaidīju un uzspiedu Kevina numuru. Pēc pāri pīkstieniem Kevins atbildēja zvanam.

- Klausos jūsu augstība- sasmējos
- Beidz ākstīties, mēs varam tikties? – jautāju puisim.
- Jā protams, ar jums jebkurā diennakts laikā. – Kevins turpināja iesākto.
- Ok, tad pēc pusstundas pie kioska.-
- Kā teiksi augstība – es atvienoju sarunu.

Uzvilku laša krāsas kleitiņu bez lencītēm un pieskaņoju klāt sandales. Vēl nav tik silts, tāpēc uzvilku baltu jaciņu. Izžāvēju kārtīgi matus, uzkrāsoju skropstu tušu, mazliet lūpu spīdumu un es biju gatava. Smalkā, baltā somiņā ieliku telefonu, atslēgas un maku. Nopriecājos par istabas jauno iekārtojumu un devos lejā.

- Tu kaut kur dosies? – tēvs pārtrauca manu gaitu.
- Jā, iziešu ārā. – uzsmaidīju tēvam
- Nekavējies ilgi, drīz būs Noras dēls. – viņa smīns mani biedē
- Es jau viņam istabu iekārtoju. – mans smaids kļuva plašāks.

Kevins mani jau gaidīja pie kioska.

- Sveika burvīgā. – viņš mani apskāva.
- Čau, čau. – atbildēju apskāvienam.
- Kur iesim? – Kevins jautāja.
- Ko teiksi par pastaigu gar jūru? – uzlūkoju puisi.
- Neatteikšos. – Kevins uzsmaidīja.

Kad es satieku Kevinu, es jūtos tik laimīga. Manā vēderā notiek taureņu ballīte. Vai tā būtu iemīlēšanās? Nedomāju viss. Vienkārši es jūtos droša un varu būt es pati. Es dievinu šīs sajūtas. Pa ceļam uz jūru mēs pamatīgi izsmējāmies. Kevins vienmēr prot mani uzmundrināt. Staigājot gar jūras krastu, man palika vēsi.

- Varbūt ejam uz māju pusi?- uzlūkoju Kevinu.
- Jau? Mēs tikko atnācām. – puisis nepiekrīt.
- Man kļūst vēsi. – godīgi atzinos.
- Nāc es tevi sasildīšu. – Kevins mani apskauj un cieši pievelk sev klāt.

Es uzlūkoju Kevina brīnišķīgās acis. Un jā, tas notiek. Kevins mani noskūpsta. Es nemaz nepretojos. Es jūtu kā tauriņu ballīte rit pilnā sparā. Apviju rokas ap puiša kaklu, skūpsts ieilgst.Pār manu ķermeni pāriet trīsas, es maigi pārtraucu skūpstu.

- Kas tas tikko bija? – ar smaidu uzlūkoju puisi.
- Tas, ko es vēlējos jau kopš pirmās dienas, kad tevi iepazinu. – Kevins godīgi atbildēja. Nu man nemaz nebija vairs auksts. Vēl mazliet pastaigājāmies un tad jau devāmies uz mājām. Manā istabā deg gaisma, tad jau mans istabas biedrs ir klāt. Aizmirsu to pastastīt Kevinam.

- Man ir tagad istabas biedrs. – iesāku stāstīt.
- Kas? – Kevins iesmējās.
- Tēvs tev kucēnu nopirka? – Kevins laikam apsvēra šādu domu.
- Nē, tēva jaunā draudzene ar dēlu dzīvos pie mums, kamēr viņiem mājās notiek remonta darbi. – pastāstiju, cik es pati zināju.
- Un kas viņš ir? – puiša acīs iemirdzējās greizsirdība.
- Nezinu, neesmu viņu satikusi, nezinu pat kā viņu sauc. – iesmējos par šo faktu.
- Nu tu man skaties. –Kevins nobēra un strauji mūsu lūpas saskārās.
- Labi, nu es iešu iekšā – atrāvusies no skūpsta piebildu.
- Sargi sevi. – puisis noteica un pamāja ar roku.

Es nesaprotu, kas tagad notiek starp mani un Kevinu. Kāds ir mūsu attiecību status? Mēs tak neesam pāris. Bet mani pārņem kāda dzirkstelīte, kas ziņo, ka viss, kas šovakar notika ir tikai uz labu. Ar smaidu uz lūpām atveru mājas durvis.

- Ko tu šeit dari? – pārsteigta skatos uz puisi, kas sēž pie galda un vakariņo.