Stāsts iesāksies kā parasts meitenes dzīves stāsts...Bet tikai līdz brīdim, kas viņa pedējo reizi iemigs.
Dzīvojot sapnī
- Čau, sīkā! – mani no mugurpuses apskāva mans labākais draugs.
- Čau! – iesmējos, - Ričij, laid mani vaļā. Citi vēl nodomās, ka…
- Esam pāris? – viņš pārtrauca, - viņiem nav zināmi daži fakti, kas mainītu viņu domas. – Ričards, atlaidis mani, iesmējās.
Jā, gribat jūs to vai nē, bet mans labākais draugs ir gejs. Tur neko vairs nevar mainīt un, šķiet, es ar to beidzot esmu samierinājusies.
Jā, man viņš patika.
Jā, man no sākuma šķita, ka patīku viņam.
Nē, mums nekas nesanāca. Manas ilūzijas sabruka kā veca sēta īsi pirms brīža, kad vēlējos viņu noskūpstīt. Bet viņš gribēja, lai paliekam draugi.
Un nu viņš ir kļuvis par manu labāko draugu.
- Sīkā, tad šovakar septiņos ejam uz kino?
- Ričij, piedod, šoreiz nesanāks.
- Drīkst zināt kādēļ? – Ričards šķita nedaudz sadrūmis.
- Man ir randiņš. Ar Tomasu.
- O-la-lā! – Ričards novilka. Ieķiķinājos.
- Tev jāpalīdz man izvēlēties drēbes, ko vilkt. Tā kā – čāpo vien pie manis. – piemiedzu viņam ar aci.
- Labi. – Ričijs nopūtās.
***
- Un kā ar šo? – izvilku no skapja tumši violetu kapučjaku.
- Kas tu pēc puišeļa gribi izskatīties? – Ričards iesmējās.
- Nē. – nopūtos un izvilku nākamo apģērba gabalu. Tā bija melna kokteiļkleitiņa.
- Uz kurieni jūs iesiet?
- Uz teātri. „Mīla, džezs un velns”. – atbildēju, nometot kleitu blakus Ričardam uz gultas.
- Super! – viņš iesaucās, - velc šo. Es tev te kaut kur redzēju dzeltenu bolero jaciņu. Pievilksi klāt tās dzeltenās kurpes, kas tev bija uz pirmo septembri un būs labi. Un matus… matus saņemsim copē. Vēl nedaudz make-up un būsi īsta princese. – Ričards likās patiesi aizrāvies. Šobrīd es biju lelle, ar kuru viņš var rīkoties pēc sirds patikas. Es viņam pilnībā uzticējos.
Jāatzīst, ka es patiešām izskatījos tik labi, cik vien iespējams.
- Ričij, tu esi eņģelis! – iespiedzos, kad Ričards beidzot atļāva ieskatīties spogulī. Apķēros draugam ap kaklu un kārtīgi nobučoju uz vaiga. Par pierādījumu palika lūpu spīduma nospiedums. Ričijs iesmējās.
- Nu, nu, bērni. – nebiju pamanījusi, ka pa durvīm ienākusi mamma.
- Paskaties, ko ar mani izdarīja Ričards! – es vairākas reizes apgriezos uz rinķi.
- Oho… - mamma secināja, - tas zēns, Tomass, tevi lejā gaida.
- Labi. Ričard, nāc. – pamāju draugam. Abi izgājām no istabas. Kad tikām līdz viesistabai, Tomass cītīgi nopētīja Ričardu. Šķiet, Ričards to pamanīja. Viņš nedaudz par daudz privātīpašnieciski pārbrauca ar plaukstu man pār muguru. Paskatījos uz viņu. Viņš uzjautrinoši pētīja Tomasa reakciju.
- Tomass, šis ir mans labākais draugs, gandrīz kā brālis, - uzsvērti piebildu, - Ričards. Ričard, šis ir Tomass.
Abi tikai pamāja ar galvu.
- Eimij, mums jāiet. – Tomass piecēlās no dīvāna, kur bija iepriekš sēdējis.
- Atā, sīkā. – Ričards apskāva mani. Šķiet, viņš bija nolēmis kārtīgi nokaitināt Tomasu.
- Izklaidējieties! – piebilda mamma. Pamāju un mēs izgājām no mājas.
- Kas tev ir ar to Ričardu? – Tomass uzraiz jautāja, kā bija aizvērušās mājas durvis.
- Tomass, - nopūtos, - viņš ir tikai draugs. Viņš grib pārbaudīt tavu pacietību. Un ir nedaudz dusmīgs uz tevi. Mums bija paredzēts šodien iet uz kino.
- Mhm. – tas neizklausījās pārāk pārliecinoši. Saņēmu viņa plaukstu ciešāk.
