http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-8dala/635202
-Tas jau skan daudz labāk! Lūdzu, tev mape, viss, kas būs jāpadara.- Viljama kungs man sniedza milzīgu mapi.
-Labi. Kad dosieties prom?
-Izlidojam nākamajā nedēļā. Būs tev visādi darbi, nu, paskatīsies, ja?
-Jā, protams.- Pēc pāris minūtēm gāju atpakaļ uz savu kabinetu. Zvanīja Felliko, atgādinādams par vakara satikšanos. Viņš atkal lika man uztraukties, taču jutos muļķīgi, ka viņš man to atgādina, jo noteikti viņš domāja, ka es aizmirsīšu, bet kā es varu aizmirst! Turpināju savas ierastās lietas, līdz kabinetā ienāca Natālija, iedeva kaut kādus papīrus un atgādināja, ka man jādodas. Viņa ir ļoti jauka draudzene, kas man palīdz, atbalsta un rūpējas par mani. Tas ir burvīgi! Vilku savu mēteli un devos uz mašīnas pusi.
Biju mājās, pārģērbos, līdz ieradās Felliko. Viņš viltīgi mani apķēra un čukstēja – Tu jau gatava? – lēnām skūpstot kaklu.
-Tūlīt, vēl jāuzliek krelles.
-Pagaidi, es tev palīdzēšu. – Felliko rokas bija aukstas, taču viņš bija maigs un uzmanīgs.-Voala!
-Paldies!- viņam iedevu maigu skūpstu – Tu esi gatavs?
-Tūlīt! – Felliko aizskrēja uz guļamistabu uzvilkt tīras drēbes. Pēc neilga brīža jau braucām mašīnā. Vēders griezās riņķī no uztraukuma. Felliko satvēra manu roku – Neuztraucies, viss būs kārtībā!
Felliko vecāki dzīvoja jaunā deviņu stāvu mājā, augšējā stāvā. Zvanījām pie durvīm. Tas atvēra Antonio. – Sveiki, nāciet iekšā! – tad viņš pagriezās uz istabas pusi un teica – Viņi ir klāt!
Pēc brīža, kad es jau biju novilkusi mēteli, atnāca Felliko mamma .
-Sveika, mani sauc Katalīna.– Viņa sniedza man roku – Vai es tevi neesmu manījusi kur agrāk? – Katalīna manī lūkojās.
- Jūs strādājat apdrošināšanas aģentūrā?
-Jā! Jūs nācāt pie manis pirms mēneša.
-Jā, tieši tā.
-Serēna, vai ne?
-Jā, Serēna Herca. – Es pastiepu roku pretim sievietei. Felliko sarokojās ar savu tēvu un brāli, viņš smaidīja.
-Tātad jūs abas esat pazīstamas, ja?
-Tā sanāk! Nestāvēsim gaitenī, nāciet, ejam uz ēdamistabu! – Katalīna mani aicināja ēdamistabā. Pie ēdamistabas galda sēdēja daudz, patiešām daudz cilvēku. Vienīgā persona, kuru es pazinu pie galda, bija Antonio.
-Mīļie! Vēlos jūs iepazīstināt ar savu draudzeni Serēnu.- Felliko pievērsa uzmanību visiem sēdošajiem cilvēkiem. Visi uz mani skatījās, man pat palika nedaudz bail. Tad, blakus Katalīnai, sēdēja kāds vīrietis
-Sveika, es esmu Lučiano, Felliko tēvs.
-Prieks iepazīties. – Tā pamazām ar mani sasveicinājās vēl viņa brālis Antonio, Sebastians un Ians. Viņa māsas Sofija un Miranda. Tur vēl bija Mirandas vīrs Miguels ,un Sebastiana un Iana sievas. Visam šim lielajam cilvēku pūlim, starpā maisījās seši dažāda vecuma bērneļi. Istaba bija patiešām pilna.
-Ejiet bērni uz otru istabu! – Lučiano pavadīja mazos uz citu telpu.
-Sēdies, Serēna! – Antonio man ierādīja vietu. Pēc brītiņa atgriezās Lučiano. Katalīna lūdza visus ķerties klāt maltītei. Ģimene runāja gan spāniski, gan angliski. – Pastāsti mums kaut ko par sevi, Serēna!- Miranda pārtrauca ģimeniskās sarunas.
-Ko gan es jums varētu pastāstīt...- es vilcinājos atbildēt. Miranda paņēma klēpī mazu puisēnu, Otto, viņas dēlēnu, kurš ar rokām ķērās māmiņas salātos.
-Otto! Atvaino, pastāsti, no kurienes tu esi! – Miranda slaucīja bērneļa rokas.
- Es esmu no Latvijas. Sākumā pārcēlos uz Vāciju. – Lučiano lūkojās manā sejā.
-Latviete?! – Lučiano pārsteigti nobrīnījās.
-Jā, latviete. Vācijā dzīvoju un strādāju, radās laba iespēja un labs darba piedāvājums, taču laika gaitā radās jauna iespēja strādāt ievērojamāki labāk apmaksātu darbu šeit, Amerikā, tāpēc arī pārvācos šurp. – Es runāju lēni, taču aizrautīgi, jo tie bija vieni no lielākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē.
-Tas jauki, kā vispār tu iepazinies ar Felliko? – kāds no Felliko brāļiem iejaucās sarunā.
-Mēs...- es gribēju sākt stāstījumu, līdz mani pārtrauca Felliko.
-Es pastāstīšu. – es pamāju ar galvu viņam. Felliko sāka stāstīt visiem mūsu satikšanās stāstu, pieminot tikai brīžus, kurus viņš pavadīja ar mani Vācijā. Tālāk viņš netika, jo atgriezās Katalīna ar desertu.
-To, protams, ir patīkami dzirdēt, bet nogaršojiet manu desertu! – Katalīna lielījās ar saviem panākumiem virtuvē – Tā, kā mēs sen nebijām visi sabraukuši kopā, apsēdušies pie saimes galda, pārrunājuši notikušo, un satikuši jaunu personu – viņa iekūkojās manā sejā – mums kā pieaugušajiem ir atļauts pacelt glāzes!
Katalīna bija beigusi savu uzrunu. Visi saskandināja glāzes, gluži kā Ziemassvētku ballē. Sēžot kopā ar šādiem cilvēkiem, vienotu ģimeni, man sagribējās apsēsties pie viena galda arī pie saviem vecākiem. Taču ilgi man neļāva aizdomāties, Antonio bija diezgan uzbāzīgs, piedāvājot man desertu, kūkas un cepumus. Felliko tikai smaidīja. Kad Antonio man kārtējo reizi vēlējās piedāvāt kūku, Felliko uzlika roku uz mana krēsla atzveltnes un ar kaut kādiem jēdzieniem lūdza Antonio pārtraukt savu uzbāzību. Viņš arī mazliet aprāvās. Vakara gaitā runājām par manu ģimeni, darbu, par Felliko ģimenes tradīcijām, uzzināju, kad ir dzimšanas diena Felliko un viņu vecākiem, taču pārējo dzimšanas dienas nevarēju iegaumēt, jo visi to pateica tik strauji, kas es pat apmulsu. Mīļotais vīrietis mani aicināja izrādīt vecāku dzīvokli. viņš mani saķēra aiz gurniem un virzīja uz vienas istabas pusi. Tur sēdēja visi seši bērni. Visi spēlējās, mantas bija pa visu grīdu. Bērniem bija uzklāts atsevišķs galds ar uzkodām. Miranda ienesa kūku šķīvi un sulas krūzi. Tā bija Felliko istaba, pirms viņš nopirka savu māju. Ar mani sarunu iesāka kāda meitenīte, Mirandas meita, kuru sauca Rebeka. Viņai bija deviņi gadi, viņa bija vecākā no visa bērnu bara, kura sāka ar mani sarunāties. Meitenīte cītīgi stāstīja par savu mammu Mirandu, tēti, mazo brāli Otto, saviem mājdzīvniekiem. Viņa runāja lēni, nekautrējoties. Miranda lūdza savu meitu pārtraukt sarunāties, jo viņa traucējot man apskatīt dzīvokli. Tad Felliko man uzbrida uz kājas un es sagrīļojos. Viena no meitenītēm sabijās un piedāvāja man apēst karameli. Mēs ar Felliko un Mirandu pasmīnējām un gājām uz citu istabu. Tā bija Antonio , Sebastiana un Iana istaba. Tā bija ievērojamāki lielāka, taču tukša. Trešā, bet mazākā istaba bija abām Felliko māsām. Un pēdējā, guļamistaba, ļoti maziņa Katalīnai un Lučiano. Dzīvoklis izskatījās milzīgs. Katalīna sāka vākt galdu , kamēr Miranda pieskatīja bērnus, vīri gāja lūkoties un apspriest kaut kādas bildes, es piebiedrojos Katalīnai. Sieviete priecājās par palīdzību. Man dziļi sirdī bija prieks, ka es jau viņu pazinu, tas atviegloja iepazīšanos. – Kā tev mūsu kuplā ģimene? – Katalīna lika traukus.
-Ģimene kā ģimene. Burvīgākais tas, kādas jums attiecības savā starpā, kopumā jūs visi tādi pozitīvi noskaņoti cilvēki. – šajā brīdī es samulsu un nezināju ko un kā pateikt.
-Pāriesim uz tu. Tevi es jau zinu. Zini, cik draudzenes Felliko mums ir vedis šurp uz vakariņām? – Katalīna lūkojās manī. Man likās, ka tūlīt mūsu labās attiecības sabruks.
-Nezinu, vairākas, noteikti. – Es bailīgi centos atbildēt.
-Nē, Felliko vispār nav vedis nevienu draudzeni. Tu esi pirmā. Viņš mazliet bija atsvešinājies no mums. Pēdējo reizi mēs viņu tik laimīgu redzējām tad, kad viņš ieguva kut kādu balvu, un tas bija pirms pāris gadiem. –Kā tad tā? Vai tad viņam nebija atvaļinājumu vai brīvā laika? – manā sejā iezagās mazs smaidiņš.
-Bija, un ir, protams, tikai viņam trūka kāda persona blakus. – Katalīna pabeidza kārtot traukus un smaidīja.- Tas ir burvīgi, ka tu atbrauci...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-9dala/637127
