Jau piektā daļa. Ceru, ka patiks.
- Vai tu te tikai stāvēsi, vai arī gribi iet paslidot? - Dāvis mani nobiedēja.
- Es neprotu - noteicu nedaudz nokaunējusies.
- Tavs brālis ir hokejists, bet tevi pat nav iemācijis slidot. - smejoties teica Dāvis.
- Es nevēlējos viņam traucēt - pateicu un devos prom.
- Bet tu gribi paslidot? - Dāvis skaļāk uzsauca.
- Nevar - pateicu un turpināju iet.
- Var, jo manam krustēvam pieder šī halle. - Dāvis noteica, es apstājos, jo biju pārsteigta. Dāvis turpināja - Tad tu vēlies paslidot? Vai arī man tev jājautā 10 reizes, kamēr tu atbildēsi?
- Var jau, bet... - puisis mani pārtrauca.
- Es varu tev iemācīt slidot. - Dāvis sacīja.
- Labi - atbildēju puisim.
Mēs slidojām divas stundas ne reizi es nenokritu, varētu teikt viņš visu laiku mani turēja. Mēs slidojām runājāmies un smējāmies laika gaitā es jau biju iemācījusies nedaudz slidot. Kolīdz Dāvis to saprata viņš atlaida mani un pieslidoja man priekšā.
- Vai tu man uzticies? - puisis man jautāja.
- Es nevienam neuzticos - es atbildēju puisim.
- Sofij, vai tu man vismaz daļēji uzticies? - Dāvis uztājīgi jautāja.
- Jā - atbildēju.
- Aizver acis - puisis noteica. Es aizvēru acis un gaidīju, kas notiks. Puisis aizslidoja man aiz muguras viņš uzlika savas rokas man uz gurniem, pār manu ķermeni pārskrēja skudriņas.
- Vai tev salst? - Dāvis jautāja.
- Nē, viss ir labi - atbildēju puisim, bet viņš tam neticēja viņš uzlika man uz pleciem savu jaku. Tā smaržoja pēc viņa, jau atkal es nodrebinājos.
- Turi acis ciet un uzticies man. - Dāvis noteica un atkal uzlika savas rokas man uz gurniem. Mēs lēnām slidojām pēc kāda laika viņš palielināja ātrumu un man jau palika bail, jo iedomājos, ka varu ielidot bortā. Es saķēru Dāvja rokas. Dāvis to pamanīja un sāka lēnām slidot uz brīdi es viņu nejutu. Gribēju vērt vaļā acis, bet nevēru, jo jau atkal viņš ir man priekšā.
- Vari vērt savas acis vaļā, pirms tam neļāvu, jo domāju, ka tu nevēlēsies slidot tik ātri. - Dāvis paskaidroja, bet tad turpinājām slidot līdz viņš mani noskūpstija.
- Tagad es neko nesaprotu, kas īsti šeit notiek? - jautāju Dāvim. Viņš nopūtās.
- Vai tu gribi būt mana meitene? - tas skanēja tik nedroši. Es viņu noskūpstīju.
- Tas bija jāsaprot kā, jā? - Dāvis pārjautāja. Es pamāju ar galvu un apskāvu viņu. Pēc brītiņa es atrāvos.
- Man jau sen vajadzēja būt mājās! - ātri paskaidroju un gāju prom.
- Varbūt man tevi aizvest? - Dāvis jautāja.
- Tev ir ar ko? - nedaudz pārsteigti jautāju.
- Aha - Dāvis noteica. Es sagaidīju puisi un viņš mani aizveda mājās ar motorolleri. Ienākot mājās uz galda bija zīmīte.
Mājās būsim 20:00
Pēc rokraksta saprartu, ka to rakstīja mamma. Paskatijos pulkstenī un sapratu, ka ir jau 19:50. Labi, ka paguvu pirms viņiem. Kā iegāju istabā tā pāernāca vecāki. Es ātri izmācījos un piegāju pie datora, pēc divām stundām gāju gulēt, jo jutos pārgurusi.
Atkal modinātājs.
Vai es to visu esmu nosapņojusi? Vai tas bija sapnis? Šie jautājumi mani nomocija visu rītu. Un atkal jau kavēju nebija laika izdomat ko vilkt tāpēc vilku melnos šortiņusu un zilo kapučjaku. Ļoti sportiski, bet man nebija laika saposties, labi, ka paguvu uzkrāsot nedaudz kosmētiku savā mīļākajā zilajā tonī. Skrēju uz skolu. Pēc 15minūtēm biju pie skolas, vēsture atkārtojas, jau atkal kavēju bioloģijas stundu. Pieejot pie kabineta durvīm, dziļi ievilku elpu un devos iekšā. Visu skatieni bija pievērsti man, skolotāja atkal bija neapmierināta, tikai es nedomaju par viņas teikto es aplūkoju klasi, lai atrastu Sandi un Dāvi.
Pirmās stundas pagāja ātri. Ar katru minūti sapratu, ka Dāvim es neinteresēju, viņš klusēja un nepievērsa man uzmanību, lēnām sajutu, ka mana sirds jau atkal plīst pušu. No pārdomām mani iztraucēja īsziņa.
Čau, ko tu šodien tada nerunīga? Kā vakar ar Dāvi gāja? Ko pēc stundām darīsi? Tikai neguli, saprati?
Evelīna
Atkal jau Evelīna mani parsteidza ar jautājumu jūru. Domāju ko atbildēt.
Čau, nevēlos runāt, pēc stundām pastāstīšu.
Sofija
Ātri atbildēju uz īsziņu un gaidīju, kad beigsies stundas. Pēc skolas ar Evelīnu aizgājām uz parku, tur es viņai visu izstāstiju. Meitene bija pārsteigta, bet jau zināja, kas jāsaka.
- Neuztraucies varbūt viņš nezina, ko tev teikt. Tev vajag ar viņu parunāt. - Evelīna teica un jau atvadījās, viņai bija jāiet. Es vēl paliku parkā uz soliņa, jo nevēlējos iet mājās, pēc kāda laika man pienāca īsziņa no nezināma numura.
Čau Sofij, kur tagad esi?
Izlēmu pateikt, kur atrodos, ja nu, kas es ātri skrienu.
Čau? Esmu lielaja parkā pie strūklakas.
Sofija
Tagad ar nepacietību gaidīju, kas man raksta, vai arī vienkārši sedēju un nezināju, ko darīt, bet tad mani pārsteidza...
