Sveikiņi! 
Šis ir mans pirmais stāsts un tādēļ nekad dižs nav. Atvainojos par kļūdām 
. Droši kritizējiet, lai zinu ko pielabot. ;] Rakstiet komentāros vai turpināt.
Stefānija ir 9 gadus veca meitene, kurai ir tēvs ir alkoholiķis, bet māte mirusi. Stefānija dzīvo pie tēva, kurš viņai pat nepievērš uzmanību, varbūt pa retai reizei tas velta laiku meitenei. Stefānijas tēvs ir bezdarbnieks, tādēļ arī viņiem nav naudas. Un ja pat ir to iztērē tēvs, kārtējai alus pudelei.
Stefānija gāja pa kluso, šauro ieliņu un raudāja. Viņa raudāja, jo viņai gribējās ēst. Cieši piespiedusi pie sava vēdera netīro, noplukušo lācīti. Lācītis bija vienīgais, kas meiteni uzklausīja, vismaz viņai tā likās.
Stefānija gāja garām vecām, pamestām mājām. Vienā no tām dzīvoja viņa. Viņa dzīvoja vecā graustā, kurš smirdēja pēc alkohola.
Ar asarām acīs meitene gāja uz savu mitekli. Viņa piegāja pie durvīm un sajuta nepatīkamo alkohola smaku. Stefānija atver durvis un ierauga tēvu sēžot pie galda. Un protams alus pudele viņa rokās.
-Ko Tev vajag?- uzkliedza tēvs.
-Es gribu ēst.-klusā balstiņā nomurmināja Stefānija.
Šī nebija pirmā reize, kad tēvs un meitu kliedz.
-Domā es negribu? Aizej uz veikalu!- tēvs pasniedza Stefānijai naudu.
-Kur tu to dabūji?-meitenes acis iemirdzējās.
-Klusē un ej uz veikalu! Zinu tur nav daudz, bet neko tur nevar darīt.
Stefānijas mocīja ziņkāre kur tēvs dabūja naudu. Parasti viņš atrada nokritušās monētas, bet šoreiz tas tā nevarēja būt, jo nauda pietiek gan alkoholam, gan ēdienam.
Meitene klusējot apgriezās un aizskrēja uz veikalu. Viņa izgāja no mājas un tad atcerējās par lācīti. Viņa to visur ņem līdzi. Ieskrējusi iekšā, tēva vairs pie galda nebija. Stefānijai nebija laika meklēt kurš viņš bija palicis. Meitene paķēra lācīti un gāja ārā.
Līdz veikalam ceļš bija tāls un nogurdinošs. Dažus metrus noskrējusi Stefānija apstājās, jo viņa bija nogurusi. Viņa apsēdās ceļa malā un atpūtās.
Pēc brīža pie Stefānijas pienāca kāds zēns. Stefānijai viņš nemaz nepatika, jo viņai nepatīk sveši cilvēki un viņai ir no tiem bail.
-Sveika! Ko tu šeit gaidi? Vai varu kā palīdzēt?-jautāja zēns.
-Sveiks! Man nepatīk runāt ar svešiem cilvēkiem.-ātri nomurmināja Stefānija.
-Mani sauc Nils. Kā tevi?- svešinieks turpināja sarunu.
-Stefānija...
-Stefānij, ko tu te gaidi?-Nils nevarēja nomierināties.
-Es atpūšos un tūlīt iešu uz veikalu.-meitene pati neticēja tam, ka ar viņu runā.
-Tevi pavadīt? Varētu parunāties.
-Nē, tikšu tālāk pati un man nav par ko runāt.
-Nu kā vēlies. Tad atā?-Nils atvadījās
-Atā
Stefānija smaidīja, pati nezinot kādēļ. Viņa gāja pa ielas vidu, jo viņa zināja, ka te gandrīz nekad nebrauc mašīnas. Šī nav pirmā reize, kad Stefānija staigā tur kur nedrīkst staigāt.
Bija tumšs. Laternas neizgaismoja ceļu, jo tādas šajā ieliņā vienkārši nebija.
-Aizmuguras Stefānij! Uzmanies!-kliedza Nils.
