Rakstu jau piekto daļu, viens lasītājs pieprasīja. te nu būs.
Paņēmu un sāku lasīt vēstuli: '' Redzu izvēlējies iet pagrītāku ceļu. Kut gan tas jāskatās tev pašai. Domā, ka būs viegli? nē. Es piepalīdzēju sev pašam/pašai. Tālākajās telpās b ūs tev draugs. Slepkavniecisks draugs. Bet nēsmu egoistisks. Tapēc rakstu tev zīmi lai izlīdzētu tālākajos soļos. Tas laikam viss. lai veicas!"
Paraksta atkal nebija. Bet nu.. ir labi, jo no pirmās reizes visu sapratu. Saliku mantas somā un devos tālāk. Paārvedu acis pāri telpai un atradu jaunu istabu. Vai arī gaiteni. Īsāk sakot vienalga, jo nu tur bija gaisma. Pa ūdeni bija grūti iet, jo tas stājas ceļā. Ar mokām tiku līdz nākamajai telpai un izlīdu no ūdens. Istaba bija etiekami gaiša lai visu varētu redzēt.telpa izskatījāsdīvaina. Tas izskatās kā kabinets. Jauks kabinets- ja vien nebūtu asiņu un daži nedzīvi cilvēki. Pa taisno bija vēl vienas durvis. Es varētu iet tur, bet tomēr. Kaut kas mani te tur. Tā ir kā vajadzība visu izmeklēt. Katru stūri, plauktu un atvilkni. Pieskrēju pie tuvākā plaukta un atradu atslēgas. Man nav ne jausmas kam tās domātas, bet nu lai nu būtu, noderēs.
Pārmeklēju visu kabinetu un neko vairāk neatradu. Biju droša ka vajag iet ārā. tālāk bija patu'mš gaitenis un ceļš uz uzņemšanas telpu.
gaitenis likās bezgalīgs. Pa ceļām ieraudzīju vēl vienu eju. Bet man ne prātā nav tur iet.
gāju garām. Viss bija mierīgs un klus kā paradīzē. es ieskatījos tajā gaitenī un kāds mani paķēra un aiz kakla pacēla. Viņš iskatījās ļoti pretīgs. viņa seja.. bija.. tik pretīga, ka vemt gribas.
-sveika, Aleksa, beidzot tiekamies.- viņa balss arī nebija tā labākā.
-Jā, un vai tu nepateiktu kā tevi sauc? Savādāk būs jāsadarbojas un es nezināšu kā usaukt.- es smaku nost un aiz katra vārda ķēru elpas vilcienus.
-Neticu. Tev nepateica? Nu, labi. Sauc mani par Bobu.- Viņa balss skanēja aizdomīgi un atgāja.
Ar to momentu viņš sāka spiest manu kaklu ar vien stiprāk un stiprāk.
Man apnika ciest sāpes un es ar kājām atgrūdu viņu nost, Viņa rokas atsprāga no manīm un es skrēju prom. nezināma virzienā, nezināmā vietā.
Atradu vienu yumšu stūrīti un pamanīju ka Bobs paiet garām istabai kur ieskrēju. Bija jāpasēž vietā kur biju kādu laiku lai nodomātu ka pazudu. Es iekārtojos un aizvēru acis. Tik daudz piedzīvojumu. breismas. Man ir jāatpūšas. Es iemigu uz nezināmu laiku....
Te viss uz brīdi beidzas. Turpināšu ja būs vismaz 10+ vai arī daži cilvēki kuri neliek parasti vērtējumus bet grib lai turpina.
liekat komentārus un jā, atā :)
