Jaunā daļa, šodien ir lieliska diena priekš manīm, tāpēc kad atnācu mājās uzreiz klausījos mūziku. Vēl jo projām klausos un jā. Baudam :)
Es skrēju uz vietu kura tika paredēta tikai darbiniekiem. Interesanti, kā tur iskatās? Tālākais gaitenis bija ļoti, ļoti tumš. pagāju uz priekšu un sapratu. Bez luktura te neiztikt. Es ieslēdzu lukturi un vis manā priekšā palika nereāli gaišs. Gaitenis pēc īsa mirkļa nogriezās un pēc tā pagrieziena bija šausmas. Tur bija pilns ar beiktiem ķermeņiem. Viss, pilnīgi viss, vienīgi asinīs. Uz sienāp sarkani pleķi un uz grīdas derētu uztaisīt upīti, koši sarkanu. Gaiteņa galā bija durvis. Tas bija mans ceļs uz lielāku iespēju tikt ārā. Mana kāja ievibrējās, sāka skanēt maiga melodija un dziesmas vārdi, tie mani nomierināja.
-I've been beliving in something, so distant. As if i human- Es lēnām noslīdēju uz aukstās zemes- and i've been denying this feeling of hoplessness in me, in me...- Mūzika sāka skanēt straujāk un es atjēdzos.
Izrādās, ka tas bija mans modinātājs. Mīļie cilvēki, neliekat par modinātāju dziesmu, kas nomierina. Tas viss atgādināja par vienu rītu, es aizgulējos par pustundu. Es izslēdzu jau sen uzlikto modinātāju un gāju tālāk. PAGA PAGA. man bija telefons, un tas nozīmē ka varēju pazvanīt. Paķēru telefonu un sapratu- nav zonas. nu ne ko iešu tālāk.piegāju pie durvīm un sapratu kārējo nejēdzību, vajadzīga darbinieka karte. Pagriezos un novēroju visus līķus. Te nu sākās meklēšana, piegāju pie prmā. tuvākā un paķēru karti. atverot durvis ieraudzīju nelielu telpu, kura bija applūdusi. Ielēcu ūdenī kurš par laimi nebija dziļš. man pa tiešām noderētu kāda lieka soma. Bet nevajadzēja ilgi gaidīt. atradu galdu uz kura stāvēja ērta pleca soma un zem kuras bija nekas cits kā zīmīte....
un te stāst atkal beidzas, apakšā video kur minēta dziesma ;)
