Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-3/755234
Lasītāju skaits sarūk un sajūta tāda, ka mani stāsti nav labi. Varbūt pat neinteresanti. Piedodiet, ka nespēju jūs ieintriģēt, bet tiem kas lasa un vērtē, un labākajā gadījumā komentē..... Tiem, kas priecē mani... Ar saviem uzmundrinošajiem komentāriem.... Paldies.... 
http://40.media.tumblr.com/tumblr_lxsx4pAafb1qfu4tho1_500.png
*******
Es biju gatava diezgan ātri. Neko dižu nevilku. Ērti džinsi, brīva un viegla maika, ne pārāk bieza jaka. Punkts. Neko citu man nevajag.
Piegāju pie istabas durvīm un roka jau sniedzās pēc durvju roktura, bet... Bet es apgriezos un vēlreiz palūkojos uz manu istabeli. Pārlūkoju maigi violetās sienas, noklātas ar piekarināmajiem foto rāmīšiem, palūkojos uz savu lielo rakstāmgaldu, noklātu ar papīriem, mapēm un citiem darbam nepieciešmajiem piederumiem. Palūkojos uz skapi, gultu, augiem... Man tā visa pietrūks.... Man pietrūks manas mazās paradīzītes ar lielo balkonu. Man pietrūks šīs telpas ar visām labajām un ne tik labajām atmiņām.
Vēlreiz kārtīgi visu nopētiju un tikai tagad apjautu, ka nepaņēmu maku. Ar acīm uzmeklēju, kur atkal esmu to atstājusi. Šoreiz gultā. Tā tak var arī maku atstāt kaut kur uz ielas..... Pārliecos pār gultu un paņēmu savu, nu jau veco maku, kurš jau plīst. Un lai plīst. Kaut kad jau nopirkšu jaunu... Kad būs laiks... Varbūt jau šodien.
Uzmetu vēl pēdējo skatienu šai istabai un devos lejā uz koridori kur mētājas daudz apavu un kā par brīnumu ir kārtīgi pakarinātas jakas. Parasti es nedomāju, kurus apavus vilkt, bet par cik Dāvids vēl nav izdomājis ko vilkt un nav nonācis lejā... Lai notiek... Domāju, domāju, domāju... Līdz beigās izlēmu, ka no visiem apaviem, kas man ir vilkšu rozā Nike botas. Tādas, kas izskatās kā matētas.
Botas jau bija kājās, bet Dāvids vēl nebija nonācis lejā. Divaini... Parasti viņš tik ilgi nečammājas... Lēnām un uzmanīgi sāku lavīties uz Dāvida istabas pusi. Nedzirdēju nevienu troksni, kas liktu domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Pieejot pie istabas durvīm pieliku ausi pie tām, lai sadzirdētu vai, tur iekšā ir kāda rosība. Nepaspēju noreaģēt, kad jau atrados pie Dāvida kājām. Pati īsti nesapratu, kā es tur gadījos, līdz kamēr Dāvids ierunājās:
-Tu mani izspiego, vai noklausies? - viņš nedaudz mani sāka ķircināt un palīdzēja piecelties.
-Nē, tikai... Tu ilgi nenāci, domāju, ka kaut kas slikts ir noticis un tāpēc izdomāju pārbaudīt. No sākuma, vai tavā istabā ir kāda rosība, bet pēc tam, vai tu tur vispār esi dzīvs. - biju nedaudz apmulsusi un varu derēt uz savu iedzīvi, ka mana seja izskatījā, tā it kā es būtu nejauši apdirsusies (atvainojiet) publiskā vietā.
-Ak tā... - viņš viltīgi paskatījās uz mani un uzsāka ceļu uz koridora pusi. Viņiem visiem trim kopā bija tik daudz apavu, cik es savu mūžu nevarētu nonēsāt. Un kā jau raksturīgi šiem trim brāļiem, izmētāti, pa gandrīz visu koridori. Nu labi... Retos gadījumos tikai Dāvida apavi ir nolikti tā, lai nemaisa pa kājām un nebūtu pusstundu jāmeklē otra bota, vai kurpe.
Kad mēs bijām uzskākuši ceļu, es īsti nezināju uz kurieni mēs dodamies. Mēs vienkārši gājām. Kājas mani vilka uz mūsu iemīļotāko saldējumu kafejnīcu. Izskatījās, ka ar Dāvidu ir tā pat. Mēs gājām klusējot. Neko vairāk nevajadzēja. Mēs katrs bijām iegrimuši savās domās, līdz nonācām, pie pašas kafejnīcas.
-Dāmām priekšroka! - Dāvids pavēra kafejnīciņas durvis un ielaida mani iekšā pirmo un tikai pēc tam ienāca pats. Pa kuru laiku viņš paspēja kļūt par džentelmeni? Mēs esam tā izauguši...
-Pateicos! - pagriezos pret viņu un satvērusi viņa roku vilku viņu pie saldējumu stenda, kā kādreiz... Kad bijām maziņi.
-Brāļi, brāļi, es gibu to zemenu saļdējumu! - pietupos, lai būtu augumā, kā tad, kad man bija kādi pieci gadiņi. Raustiju Dāvidu aiz rokas, kamēr viņš sāka smieties. Es piecēlos kājās un arī sāku smieties.
-Ko mana mazā princese vēlas? - nu jau viņš arī atcerējās tos brīžus, kad maziņi nācām uz šejieni. Viņš vienmēr tā prasija. Ko mana mazā pricese vēlas...
-Zemeņu-piparmētru saldējumu! - vienmēr šis ir bijis mans mīļākais saldējums.
Mēs sēdējām, smējāmies un uzvedāmies, kā agrāk, kad mēdzām te bieži vien iegriezties. Viss bija labi, es nedomāju par visu slikto, kas ikdienā mani nomoka, es biju atbrīvojusies pilna ar prieku un labu garastāvokli. Šis skaistais moments beidzās tad, kad nozvanija kafejnīciņas durvju zvans vēstot par jaunu klientu.
Es pavisam nejauši uzmetu skatienu uz ienācējiem. Tur bija... Demians! Ar kaut kādu sievieti. Viņiem abiem rokās bija motociklistu ķiveres.
Mana pēkšņā apklušana samulsināja Dāvidu un viņš arī pievērsa skatienu durvīm. Viņa sejā bija nolasāms šoks un kaut kas vēl. Dusmas? Diezvai. Es pat nezinu.
Pecēlos kājās un devos uz Demiana pusi. Nezinu no kurienes, bet manī pēkšņi parādījās dusmas... Es pat neatceros, kad pēdējo reizi izjutu tādas dusmas. Dusmas, kas dzirkstīji pa manu ķermeni palielinot manu adrenalīna līmeni. Pēkšņi es sajutos spēcīga, spēcigāka par visiem.
Pati īsti nesapratu, pa kuru laiku, bet es jau biju piegājusi pie Demiana.
-Vajag parunāt, tagad! Zem četrām acīm! - nobēru savu sakāmo un pat nesagaidījusi atbildi devos laukā no kafejnīcas pie tuvākā soliņa. Es tā pat zināju, ka Demians sekos man. Apsēdos un gaidīju, kad viņš apsēdās man blakus.
-Ko vēlies? - viņa balss bija skarba un tāda kā aizvainota.
-Saki taisnību, tu nogalināji mammu? Man jau ir apnicis baidīties un skatīties uz visām pusēm, lai tikai paliktu dzīva! - gandrīz vai bļāvu, tikai pieklusinātā balsī, lai cilvēki nepievērstu mums lieku uzmanību.
-Tu galīgi esi nojūgusies? Kāpēc man to darīt? Es neesmu slepkava! Un es mīlu mammu! - Demians knapi valdījās, lai nekliegtu.
-Pirmkārt, nomaini toni un otrkārt mamma tev mantojumā atstāja visu māju, izņemot manu istabu, jo tā pienākas man! Ja jau negribas gaidīt, tad var visu ko sadarīt mīļo brālīt! - es vairāk negribēju, lai šī saruna turpinas, tāpēc vienkārši piecēlos un devos uz kafejnīcas pusi, bet pamanijusi netālu no kafejnīcas Dāvidu, devos viņa virzienā.
Bet tad.......
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-5/760320">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-5/760320
