local-stats-pixel

Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #280

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-27/789725

*********

Tā nav laba doma, bet tas tagad ir vienīgais, kas mani spēj nomierināt. Pierausos kājās un nopurināju no pēcpuses sienu un gružus. Apstaigāju visus zirgus, katram iedodama pa burkānam. Daži zirgi pateicībā iesprauslojās, bet pārējie sagrāba burkānu un atkāpās no režģa kā baidīdamies, ka es to tūlīt atņemšu. Tas mani nedaudz sasmīdināja, tāpēc vāri pasmaidīju.

Visvairāk man iepatikās balta ķēvīte ar melnām krēpēm, tāpēc jau gāju gatavot seglus. Es riskēšu un došos izjādē. Man ir kārtīgi jāizvēdina galvu. Es visu, kas ir saistīts ar mammu ņēmu pārāk tuvu pie sirds. Man beidzot ir jāsamierinās. Man viņu ir jāpalaiž vaļā…

Notrausu asaru, kas nodevīgi ritēja lejup pa manu vaigu. Samierinies taču vienreiz! Pati sev uzrūcu. Tas palīdzēja un uz brīdi kamēr darbojos ap ķēvi , nedomāju neko. Ar mīlestību un maigumu ņēmos ap sev tik mīļo dzīvnieku, ka nemanīju, kas notiek apkārt.

-Jaunkundz, ļaujiet es jums palīdzēšu. Labi, ka jūs izvēlējāties Pegiju. Viņa ir mierīga, bet ja vajag skrien kā vējš. – vīrs jau gados mani uzrunāja un izņēma no manām rokām seglus. Veikli darbodamies, viņš apsegloja Pegiju un izveda no staļļa. –Es dzirdēju, ka jums ir kājas trauma. Jūs skaidri zināt, ka jūs drīkstat jāt?

-Protams… - apklusu nezinādama kā saukt īrieti.

-Sebastians. – vīrietis pasmaidīja un gaidīja ko teikšu tālāk.

-Sebastian, es esmu pilnībā pārliecināta, ka nekāda trauma man nespēs izjaukt izjādi ar šo skaisto ķēvi. – noglāstīju Pegiju un pieglaudu galvu viņas kaklam. Viņa nošmaukstināja lūpas un gaidīja brīdi, kad varēs auļot. Uzrāpos ķēvei mugurā un liku ķēvei kustēties uz priekšu lēnā riksī. Galvā visu laiku skanēja dziesmu vārdi gan krievu, gan latviešu, gan angļu valodā. Lūpas kustējās, bet neviena skaņa pāri tām nenāca. Kāds skatītājs no malas padomātu, ka es runāju ar sevi, bet es tikai pie sevis dziedu.

Vējš purināja un mētāja manus matus uz visām pusēm, ķēvei traucoties uz priekšu. Tagad es pat neuztraucos par to ka man sāpēs kājas vai kāds būs neapmierināts. Es izbaudu mirkli. Seju rotā smaids. Mēs brāzāmies uz priekšu neskatoties atpakaļ, lēcām pār nolūzušiem kokiem un barjerām. Nekas mūs netraucēja un neturēja. Mēs esam kā viens vesels. Par ko es iedomājos, to Pegija izpilda jau pirms es viņai to lieku.

Atgriežoties pie staļļa esmu sasvīdusi tā, itkā būtu skrējusi es nevis Pegija. Pieliecos pie ķēves auss un pateicos par skaisto izjādi, kas mani attīrīja un padarīja svaigu manu galvu. Es palaidu vaļā savu pagātni. Ar sāpēm, bet palaidu. Nolecu no Pegijas un ievedu viņu stallī, kur jau gaidīja Sebastians. Vīrietis atstāja pie malas savus darbus un steidzās apkopt ķēvi. Es tikmēr atvadījusies no ķēves lēnā solī devos atpakaļ pie cilvēkiem, kas gaida manu paskaidrojumus.

Izstaigājot telpas kurās varētu būt Hīts ar brāļiem sapratu, ka katrs ir iekārtojies savā istabā un kopā viņus tagad nesatikt. Smagi nopūtos un devos uz manu un Hīta istabu. Izskaidrošanās jāsāk ar Hītu. Istabā viņa nav, tāpēc pārģērbusies es dodos uz viņa kabinetu, kurā mans vīrišķis pavada lielāko dienas daļu.

Jau pa gabaliņu varēja dzirdēt, ka viņš kabinetā ar kādu runā, bet es nedzirdēju nevienu citu bez viņa. Nolēmu pagaidīt, kamēr viņš beigs runāt pa telefonu un tad iet iekšā. Nevilšus manas ausis uztvēra frāzes, kuras viņš bļāva klausulē krievu valodā. Izdzirdot, ka viņš saka „Nu tad nogalini viņu”, es piešāvu roku priekšā mutei un domāju ko iesākt. Kājas negribēja kustēties no vietas un prāts kliedza, ka man ir jāiet iekšā un jāpieprasa paskaidrojumu. Daļa no manis centās pierunāt kājas un prātu doties prom, jo es noklausījos sarunu. Nejauši, bet tomēr… Nezinu kā bet man izdevās izkustēties no vietas un es skriešus metos uz garāžu. Piedod Hīt, bet es aizņemšos tavu mašīnu un neatdošanu. Ieskrienot garāžā, no pakaramā paķēru atslēgas no BMW M5 F10 un cenšoties saglabāt skaidru galvu, domāju uz kurieni traukties un ko iesākt.

Man nav daudz iespēju, jo man nav ne naudas, ne kur palikt un brāļi arī ir te pat. Iesēdos mašīnā un uzliku galvu uz stūres. Domā, domā, domā! Nekas nenāca prātā un īsti nekur negribējās braukt, bet man jau atkal vajadzēja izvēdināt galvu un labi visu apdomāt. Izbraucu no garāžas un paskatījos atpakaļskata spogulī un pili. Tur uz balkona stāvēja Hīts un kaut ko bļāva. Es ieslēdzu radio un pagriezu skaļāk mūziku. Hīts metās skriešus no balkona atpakaļ pilī, bet es iespiedu pedāli grīdā.

Vārti ir vaļā un man nav jāgaida kamēr kāds tos atvērs. Navigatorā atradu ceļu un rallija trasi, kas ir tepat netālu. Ja es kaut ko tagad arī gribu, tad tikai iztrakoties un aizdzīt augumā kāpjošās dusmas. Man ir jānolaiž tvaiks, kamēr es neesmu kaut ko izbojājusi vai sastrādājusi muļķības. Drošības labad ielūkojos atpakaļ skata spogulī. Šokā ieplešu acis. Man lielā ātrumā seko četras mašīnas. Redzu Porche, Audi, vēl vienu BMW un Subaru. Tikai ne to. Viņi man sēž astē.

Pamanījusi vajadzīgo pagriezienu parauju stūri uz labo pusi un pēc saneses veiksmīgi iztaisnoju mašīnu. Visas četras mašīnas veic tādu pašu saneses manevru un seko man pa pēdām. Vai tiešām viņi nevarēja mani pagaidīt mājās? Mana mašīna vismaz ir aprīkota kā rallija mašīna ar visiem drošības stiprinājumiem un krēsliem, uz blakus sēdekļa pat mētājās ķivere. Par viņu mašīnām es neesmu tik pārliecināta.

Es tiku līdz vietai, kur ir tāds kā stāvlaukums, pirms trases. Strauji nobremzēju. Pagaidīju kamēr četri mani vajātāji sastāsies blakus man vienā līnijā. Neapzināti esmu uzsākusi sacīkstes. Es nedaudz uztraucos par brāļiem un Hītu, jo nezinu cik labas ir viņu braukšanas spējas pa rallija trasi, bet vienu es zinu gana labi – manas braukšanas spējas ir pietiekami augstā līmenī, lai es spētu tikt galā ar mašīnu, ja to negaidīti sanes.

Mašīnu motori gatavībā rūca un riepas spolēja. Pēc neredzama signāla visi reizē sākām braukt un es ieņēmu pirmo vietu, tikai nezin uz cik ilgu laiku. Iepriekš pa šo trasi nebiju braukusi, bet pirms līkumiem, trases malās atrodas norādes ar virzienu uz kuru ved līkums. Mēs traucāmies pa īsāko trasi, kura drīz vien beidzās. Es finišēju pirmā mūsu mazajās sacīkstēs. Uzreiz aiz manis finišu sasniedza Dāvids ar savu Subaru Impreza, pēc viņa reizē finišēja Džeimss un Hīts, bet pēdējais bija Demians. Tas bija neraksturīgi viņam. Atzinīgi aplūkoju Džeimsa Porche 911, Hīta Audi R8 un Demiana BMW i8.

Brāļi jau izkāpuši no mašīnas uz mani skatījās ar smaidu un izbrīnu. Nojautusi ko viņi domā iesāku.

-Es pazīstu vienu drifteri. Viņš man iemācīja daudz ko foršu. – pasmaidīju un Dāvida mute atkārās.

-Kuru? Saki kuru? – paskatījos uz brāli kā uz jukušo. Nevajag jau tā uzvesties. Var arī vienkārši pajautāt nevis celt traci.

-Tas ir garš stāsts, izstāstīšu vēlāk. Apsolu. – pasmaidīju un pievērsos pārējiem. Hīts vienīgais stāvēja klusu un neko neteica. Palūkojos uz viņu un no viņa skatiena man uzmetās zosāda. Viņš ir pamatīgi nokaitināts.

-Kas tev atkal nepatīk? – pajautāju pievērsdama visu skatienus Hītam.

-Kas man nepatīk? Man nepatīk tas, ka tu tā, neko nesakot paņem mašīnu un laidies prom vēl pie tam uz trasi, kur tu vari nosisties! Tu maz apjēdz ko tu dari? Tu maz saproti, ka tu varēji nosisties? Tu vispār kaut ko saproti? – viņš niknumā auroja pienācis man klāt. Acīs gailēja dusmas kopā ar aizvainojumu.

-Jā es saprotu ko daru un es pietiekami labi valdu pār mašīnu un netaisos nosisties. Bet tu gan nesaproti ko dari, ja jau liec kādu nogalināt. – cērtu viņam pretī tieši to, kas man ir uz mēles. Pretī saņemu pļauku un kad jau gatavojos mesties virsū Hītam mani satver četras spēcīgas brāļu rokas, bet pretim stāvošo vīrieti saķer Demians.

-Tu muļķe! Es neliku nevienu nogalināt. Teorētiski jā, es liku lai nogalina to kaķīti, kurš tev tik ļoti tīk, bet tāpēc, ka pie pārvešanas uz šejieni viņš uzbruka maniem padotajiem. – Hīts no visa spēka centās izlauzties no Demiana tvēriena, bet Demians ir augumā pārāks un stiprāks.

-Tu… Tu liki nogalināt nevainīgu dzīvnieciņu, tikai tāpēc, ka man tik ļoti patīk leopardi, tīģeri, lauvas un visi pārējie kaķveidīgie? Tu… Tu saproti? Tu viņu šķīri no brīvības un ģimenes? Tu saproti, ka viņš vēlējās tikai nokļūt atpakaļ pie sev mīļajiem? Tu… Tu kretīns! Es… Es tevi ienīstu! – elsodama un knapi tverdama pēc elpas sabruku tur pat uz zemes Dāvidam un Džeimsam pie kājām. Viņi centās mani celt un noturēt kājās, bet manas kājas bija kļuvušas galīgi gumijotas un es turpināju vāļāties pa zemi smērējot apģērbu. –Es tevi ienīstu. – nočukstēju nespēdama vairāk ne ko bilst, ne ko darīt. Es pat raudāt nespēju, tik tukša un vīlusies es jutos. Pamazām es sāku zaudēt samaņu un kārtējo reizi jau atslēdzos.

Pamazām mana apziņa atgriezās pie manis. Degunā uzreiz iecirtās alkohola smārds, bet ausīs – skaļā mūzika, kas ar saviem basiem apdullināja. Saprāts uztvēra dziesmas vārdus - Открывай глаза спешая красавица, поцелуй менья *.Hīts manāmi iereibis ar viskija pudeli rokās dziedāja līdzi „pilnā rīklē”. Galvā sāka dunēt. Tas lika piešaut rokas priekšā ausīm un aizžmiegt ciet acis. Radās jautājumi par to kā es nokļuvu gultā, kāpēc Hīts ir piedzēries un no kurienes viņš tik labi māk dziedāt krieviski.

-Oooo mīļā, tu ar’ augšā! – Hīts, kurš galīgi vairs nav Hīts, streipuļoja uz manu pusi, ik pa brīdim apstādamies, lai iemalkotu viskiju. Izlecu no gultas, lai gan tas radīja galvassāpes un izskrēju no istabas. Mans apģērbs vēl jo projām ir tāds, ar kādu es devos mazajā izbraucienā, tāpēc neuztraucoties par nepiedienīgu apģērbu traucos meklēt brāļus.

Atradu viņus visus Demiana istabā līdzīgā stāvoklī kādā ir Hīts. Kas viņiem visiem lēcies?

-Māšel nāc iedzer ar mums! Mums te ir jautri! – žagodamies cits caur citu viņi mani aicināja pie sevis, bet es nevis gāju dzert, bet atņemt viņiem pudeles.

-Kas pie velna ar jums notiek? Demian, tu taču nekad nedzer! Un tu Džeimss! Paskaties uz sevi! Tu izskaties kā cūka! – brēcu uz viņiem un nolūkojos kā viņi pie katra vārda saraujas kā nokaunēdamies. Salasīju visas pudeles un vannas istabas izlietnē izlēju līdz pēdējai pilei. No istabas nāca neapmierināta ņurdēšana, bet mani tas neapstādināja. –Salasiet savas mantas, mēs braucam prom! – pēc mana brēciena viņi streipuļodami un rāpodami centās savākt kaut kādu apģērba gabalus, bet istabā iedrāzās Hīts.

-Dārgumiņ, kur tu paliki? – saldā balstiņā ar alkohola dvaku vīrietis man tuvojās. Nē, nē, ar šādu vīrieti es negribu dzīvot kopā.

-Atšujies tu lops! Liec mani mierā pretekli! – pār manām lūpām sāka birt vairāk nekā trīsstāvīgi lamuvārdi un dēļ tā visi uz mirkli apstājās un nesaprašanā lūkojās uz mani. Nopūtos tik smagi, ka liekas – smagāk vairs nevar. Palūkojos uz visiem izbrīnītajiem četru acu pāru īpašniekiem. –Ejiet gulēt un netraucējiet mani vairāk. – bezspēcīgi izdevu un atstāju viņus visus tā izbrīnīti lūkojamies un manu aizejošo stāvu.

*tulkojums – Atver acis guļošā skaistule, noskūpsti mani.

56 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 0

0/2000