local-stats-pixel

Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #261

 56  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-25/788977

********

Lūkojos kā tālumā pazūd baltais BMW. Apliku rokas sev apkārt, jo ārā ir kļuvis krietni vēsāks un tāpēc man salst. Es nejūtos droši, lai gan man aiz muguras stāv miesassargi un ar ērgļa skatieniem meklē tuvojošās briesmas. Man ir skumji un es nemaz nejūtos kā princese.

-Es ceru, jums puiši nav pretenzijas, ka es nedaudz nosnaudīšos. Mani spēki ir izsīkuši. – smagi nopūtos un palūkojos uz spēcīgajiem vīriem. Viņi saprotoši pamāja ar galvu un pa rāciju paziņoja vēl citiem sargiem, ka objekts dodas atpūsties un apsargāšanas pakāpe tiek paaugstināta. Viņiem aiz jostas ir pistoles, bet pāri plecam pārkarināti automāti. Uz jumta atrodas arī snaiperi. Pagaidām nav par ko uztraukties. Ierāpos gultā un ieslēdzu mūziku. Varbūt tā man palīdzēs aizmigt.

Pamodos tad kad ārā viss bija satumsis. Vien mēness rādīja savu vaigu, apgaismodams mežus un pils dārzu. Lapenes zeltītais kupols iemirdzējās, kad mākoņi atsedza spīdekli. Palūkojos apkārt. Savā istabā sargus nekur nemanīju. Nolēmu, ka jādodas pamieloties ar kādu torti. Paķēru mīksto halātu un vilkdama to mugurā, devos lejā uz virtuvi. Pareizāk – uz vienu no virtuvēm. Šeit tādas ir piecas, lai tad kad ierodas daudz viesu varētu visus ēdienus laicīgi sagatavot.

Arī aiz istabas durvīm sargus nemanīju. Paraustīju plecus un klusām čāpoju vajadzīgajā virzienā uzmanīgi lūkojoties, lai neuzskrienu kādam sargam virsū. Kur diez viņi visi palikuši? Manu uzmanību piesaistīja atvērtās pils durvis. Es vēlējos tās aiztaisīt, bet iekšā sajutu trauksmi, tāpēc steidzos uz virtuvi. Tur vismaz ir daudz nažu.

Iesteidzoties virtuvē pēc iespējas klusāk aizvēru un aizslēdzu durvis. Skrienot pēc naža aiz kaut kā aizķēros un gandrīz paklupu. Pirms no manas mutes izlauzās kliedziens, piešāvu roku mutei priekšā. Viens no sargiem gulēja asiņu peļķē. Miris! Paķēru visgarāko nazi kāds šeit atrodams un meklēju, kur noslēpties. Telefonu es nebiju paņēmusi, tāpēc pirms noslēpties, pārmeklēju sarga kabatas un atradu viņa telefonu un rāciju. Rāciju es nepaņēmu, jo tā varētu nodot mani. Nezināju, kur lai labāk slēpjas, tāpēc noskrēju uz garāžu. Labi, ka manas čības neradīja liekas skaņas.

-Sveika mīļā Agnese! Es zinu, ka tu te pat vien esi! Neuztraucies, es tikšu tev klāt! – no tumbām nodārdēja Edmunda balss. Tumbas bija uzstādītas, pa visu pili, tāpēc, lai kur es atrastos, es varēju dzirdēt gan mūziku, gan to, ka kāds mani meklē. Es noskaitos, bet tai pat laikā es trīcēju no bailēm. Rokas trīcēja tik ļoti, ka man bija grūti telefonā atrast Hīta numuru. Zvanu katalogā pamanīju, ka sargs jau ir zvanījis Hītam, tāpēc man bija vieglāk viņam piezvanīt. Es cerēju, ka mans glābējs pacels klausuli un teiks, ka jau ir ceļā un drīz būs klāt, bet nekā. Viņam bija ieslēgta balss pastkaste, tāpēc viņu sazvanīt man neizdosies.

Mana sirds auļoja kā traka un es nezināju, kur dēties. Es pietupusies ložņāju starp mašīnām vērojot ieeju garāžā. Pagaidām viss ir mierīgi un nekas man nedraud.

-Mani meklē? – izsmējīgā tonī Edmunds vaicāja. Viņš atradās man pa visam tuvu. Kā viņš tik ātri tika uz šejieni? Kā nolasījis manas domas viņš skaidroja. – Tur ir slepena eja, lai ātrāk tikt uz garāžu vajadzības gadījumā. – viņš lēnām nāca man tuvāk, bet es tikai kāpos atpakaļ. Prātā drudžaini uzplaiksnīja atmiņas. Demians man mācīja kā jārīkojas ar nazi. Jātur nazi ar asmeni uz leju, bet lai asā asmeņa daļa ir uz pretinieka pusi. Tā viņu var savainot, ja viņš cenšas mani saķert.

Edmundam nebija nekas. Vismaz es neredzēju ne pistoles, ne automātus, ne nažus. Tātad sitīs ar dūrēm. Labi, ka es vēl ik pa laikam atsvaidzinu savas prasmes. Mani stieni vēl jo projām ir pietiekami ātri un stipri. Centos pēc iespējas vairāk savaldīt savas trīcošās rokas un noskaņoties cīņai. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Stress un dusmas prom. Man jābūt pilnīgi mierīgai. Nomierinājos un biju gatava atvairīt uzbrukumus. Zem halāta par laimi bija treniņ tērps. Nezinu kāpēc vispār halātu uzvilku. Tagad ir galvenais izvairīties sist ar labo kāju, jo tad manai kājai būs beigas un no manis cīnītāja uz ilgu laiku nesanāks. Arī mans pretinieks izskatījās mierīgs, bet jo ilgāk mēs vilkām laiku, jo vairāk viņā iedegās dusmas un naids. Priekš manis tas ir ļoti izdevīgi, jo viņš kļūs neuzmanīgs un man būs vieglāk ar viņu izreiķināties. Cik labi, ka viņu ļoti nodod viņa ķermeņa valoda. Es zinu, kad viņš sitīs, jau pirms viņš izdomās kad to darīt.

Pamodos nosvīdusi aukstos sviedros. Uzreiz palūkojos apkārt. Istabā neviena nav. Es esmu te viena. Ārā mēness visu apgaismo. Nē, nē tā ir sakritība. Mans sapnis ir tikai sapnis. Pārliku kājas pāri gultas malai. Laikam vajadzētu noiet lejā kaut ko uzkost. Tā, tas jau sāk kļūt dīvaini. Viss notiek tā kā sapnī. Es sataisījos iet lejā uz virtuvi. Labāk to es nedarīšu. Bet ja šeit ir Edmunds, kur lai es bēgu?

Pirms es paspēju saprast, kas īsti notiek, es jau biju piegājusi pie kamīna un pavilkusi svečturi uz savu pusi. Blakusstāvošais skapis pabīdījās nost un atklāja man eju, kurā iedegās gaismas. Interesanti. Iegāju apgaismotajā ejā un nobijos, kad aiz manis eja aizvērās. Noriju siekalas un gāju uz priekšu. Lai gan drīzāk kājas mani pašas veda. Atmiņā uzplaiksnīja aina, kurā Hīts man saka, ka mēs esam vienīgie, kas zina par šo vietu. Bet es te vēl neesmu bijusi.

Kājas mani aizveda un slepenu bunkuru, kurā atradās ēdiena krājumi un ieroči. Ieroči! Pamanīju displeju, kurā es varēju apskatīt visas telpas. Ak tad novērošanas kameras ko? Sarāju pati sevi par to, ka te kaut ko bubinu, lai gan man vajadzētu priecāties, ka es varu redzēt ko dara Edmunds. „Skraidīju” cauri telpām meklēdama Edmundu. Atradu viņu telpā, kurā ir mikrofons. Viņš tagad runāja. Tātad mans sapnis nav nejaušība un viņam tagad vajadzētu doties uz garāžu.

Nolicis mikrofonu viņš piegāja pie skapja un pavilka grāmatu. Arī šis skapis pabīdījās nost un viņš iegāja ejā. Skatījos, kamerās, kur viņš ir palicis, bet garāžā viņu nemanīju. Tātad… Vai nu viņš nāk uz šejieni, vai arī… Te ir vairākas šādas telpas. Palūkojos vērīgāk šajā telpā. Te bija daudz visādu ierīču un instrumentu, kā arī dažādi automāti. Palūkojos uz durvīm. Tās man labāk jāaizver.

Durvis izrādījās ļoti smagas un tāpēc man nebija viegli tās aizvērt, bet man tas tomēr izdevās. Mans telefons palika gultā zem spilvena. Un ko nu man tagad darīt? Rakņājos pa galda atvilktnēm, līdz kamēr atradu pierakstu blociņu. Atvēru to. Ieraudzīju norādes, kas domātas tieši man. Pa kuru laiku? Pietiek! Tagad nav laika lauzīt galvu par sīkumiem. Pēc norādes atradu telefonu un uzspiedu ārkārtas Hīta numuru. Es atrodos drošībā, bet man trīc rokas.

-Hallo? Vai kas noticis? – puisis izklausījās samiegojies, bet tad kā ar pannu pa galvu dabūjis atjēdzās. – Agnese? Kas? Vai viss kārtībā? – izklausījās, ka viņš cenšas saģērbties, jo fonā kaut kas čaukstēja un grabēja. Centos cik sakarīgi varu izstāstīt visu, tā lai viņš saprot un neko nepārprot. Man tas bija izdevies un Hīts lika man sēdēt bunkurā un gaidīt, kamēr viņš atbrauks. Es vēl pajautāju par bunkuriem. Šis esot vienīgais un par tā eksistenci zinām tikai mēs abi. Edmunds esot ielīdis slepenajā ejā, kura ved uz garāžu. Nu labi, lai viņš tur sēž un pūst.

-Es tevi mīlu. – klusi nočukstēju un atvienoju zvanu. Es nespēju sēdēt te neko nedarot. Man ir jāaptur Edmundu, pirms viņš nav nodarījis pāri Hītam vai vēl, nedod Dievs maniem brāļiem. Es neredzēju nevienu ieroci, ko viņš varētu būt paslēpis zem apģērba. Tad jau tiešām viņš ir bez nažiem pistolēm un visa pārējā. Piegāju pie arsenāla glabātuves un atslēdzu restotās durvis. Uzmanīgi nopētīju visus ieročus. Paņēmu mačeti un pārbaudīju, cik ass ir asmens. Apmierināta mačeti paslēpu zeķē un vēlreiz apdomājusi savu rīcību devos uzbrukumā.

Tā kā es zinu, ka Edmunds gaida ejā uz garāžu, pa taisno dodos uz vietu, kur tikšos aci, pret aci ar savu ienaidnieku. Viņš vēl izjutīs, manas dusmas. Ieeju garāžā un pirms sākas visa ballīte aplūkoju garāžu. Man ir jāzin vietas, kurās ārkārtas situācijā varētu paglābties, vai ievilināt slazdā Edmundu. No visas sirds pasakos brāļiem par neatlaidību un pacietību, kad viņi mācīja mani kauties. Atcerējos viņu mācības un padomus. Tagad man tas viss tiešām noderēs. Tikai mani uztrauc mana kāja.

Pamanīju Edmunda stāvu. Viņš izskatījās smieklīgi, kamēr līda ārā no šaurās „ventilācijas trubas”. Klusi ieķiķinājos un gaidīju, kamēr viņš atnāks pie manis. Rokas viņš turēja salicis kabatās un sejā rēgojās nicinošs smaids. Mana seja saviebās riebumā un es nospļāvos viņam pie kājām. Tas viņu sadusmoja un viņš jau grasījās mesties man virsū, bet pārdomāja. Kas viņam padomā? Viņa acis riebumā kvēloja un sejas izteiksme ar katru mirkli sāka izskatīties aizvien ļaunāka un ļaunāka. Nemanāmi nodrebinājos un ieņēmu pozīciju, lai vajadzības gadījumā varētu ātri rīkoties.

Izskatījās, ka Edmunds to nemanīja un turpināja ļauni raudzīties uz mani. Mana dzirde un redze ir sasprindzināta cik vien var. Es sajutu kustību sev aiz muguras, zibenīgi pietupos un atmuguriski nogāzu no kājām nācēju. Zibenīgi pielēcu kājās un palūkojos uz zemē guļošo vīrieti. Nu bet protams! Kurš gan cits tas varētu būt ja ne Dereks?

Saviebu seju uz uzspļāvu viņam.

-Mērglis. – noteicu un pagriezos uz prom iešanu. Ja es tik labi nejustu kustību, kura notiek aiz manas muguras, es nebūtu sajutusi, ka uz manu pusi tiek raidīta dūre. Iesmējos un nodomāju cik dīvaina ir Edmunda kaušanās maniere. Mana roka satvēra Edmunda roku.

-Nemaz neceri. Tev nekas neizdosies. – caur zobiem izgrūdusi palūkojos uz otru Edmunda roku, kura atradās vīrietim aiz muguras.

-Vai tiešām? – manam skatienam tika atklāta pistole. Kā izvirtulis viņš ar pistoles stobru aizlika matu šķipsnu man aiz auss. Metāla stobrs pieskaroties ādai atstāja aukstu nospiedumu. Visi matiņi, kas ir uz mana pakauša, saslējās gaisā, no negaidītā aukstuma. Jutu, ka pa muguru notek sviedru lāsīte. Tagad tiešām ir skaitītas manas pēdējās sekundes.

**********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-27/789725

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Tik daudz uzrakstīts, patīkami lasīt, jo var vismaz iedziļināties!:3
 2  0 atbildēt