local-stats-pixel fb-conv-api

Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #230

Čiv un čau, jauna nodaļa klāt :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-22/788066

*************

-Ņem visu ko vēlies, visu ko tikai tava sirsniņa kāro. – Hīts laimīgi čivināja man pie auss. Pašlaik mēs atrodamies vislabākajā lielpilsētas saldumu veikalā un es nevaru izlemt ko labāk ņemt – šokolādi, vai šokolādes konfektes. – Ņem abus! Es zinu, ka tu gribi gan šokolādi, gan konfektes. Iebrauksim vēl konditorejā nopirksim vēl visas tortes, kuras tu vēlēsies.

-Labi! Pierunāji. – atvieglota nopūtos un gaidīju kamēr pārdevēja iesvērs pilnu maisu ar konfektēm un vēl citā maisā sakrāmēs veselu kaudzi ar šokolādes tāfelītēm. Gan baltās, gan brūnās, gan piena un arī ar riekstiem. – Ceru, ka nekļūšu resna. – pasmējos un pagaidījusi kamēr Hīts samaksā par pirkumu pat neuztraucoties par cenu, blakus viņam uz kruķiem tenterēju un mašīnu.

-Varbūt tev palīdzēt? – viņš jautājoši pacēla uzacis un skatījās kā es steberēju ar kruķiem.

-Nē! Pati varu! – paliku pie sava un sasmīdināju Hītu. Beigu beigās pati pasmējos un ļāvu, lai Hīts mani aiznes.

Uzmetu lūpu un paskatījos uz ģipsi. –Kaka! – šoreiz puisis nopietni paskatījās un mani, tad uz ģipsi.

-Ģipsi pirms laika tu neņemsi nost! Un man vienalga vai tev tur niez, vai tev tur kas! – puisis palika nelokāms. Labi, jāsamierinās.

Konditorejā tika nopirktas visas šokolādes tortes, kas vien tur bija. Un es pilnīgi noteikti zinu, ka tās ātri pazudīs mūsu vēderos.

Tagad es saprotu ko jūt cilvēki, kas saka „Dzīve ir skaista, to ir jāizbauda līdz pašam pēdējam elpas vilcienam”. Dzīve tiešām ir skaista. Tagad es to redzu visā tās krāšņumā. Man ir cilvēks, kurš mani pa tiešām mīl un kuru varu mīlēt arī es. Dzīvē ieži paveras tādas iespējas, kuras mēs baidāmies, vai vienkārši neizmantojam.

-Tu jūties labi? – Hīts atkal kļuva noraizējies. Tas pat ir mīļi. Gribas pabužināt viņa vaigu, bet tā kā viņš ir pie stūres es no tā atturos.

-Jā, jā tikai šī diena ir mani nogurdinājusi un par ģipsi es labāk paklusēšu. – nopūtos un mainot savu nomākto sejas izteiksmi pasmaidīju. – Gribu dziedāt! Ieslēdz mūziku. Atskanēja man zināma krievu dziesma un es sāku dziedāt tai līdzi. Hīts iešķībi paskatījās uz mani. – Kas? – pārtraucu dziedāt un iesmējos.

-Kas tā ir par valodu? Krievu? – smaids no viņa lūpām nenodzisa.

-Jā, vai ir kādas problēmas? – pasmējos un iebakstīju viņam sānā.

-Ak tu viltniece, es nezināju, ka tu māki dziedāt arī krievu valodā. – viņš parādīja man mēli un sabužināja manus matus.

-Ne tikai dziedāt protu, – parādīju puisim pretī savu mēli – bet arī runāt un visu pārējo!

-Pasaki kaut ko! – puisis bija ļoti ieinteresēts un izskatījās, ka nevar nociesties sadzirdēt, ko es viņam teikšu.

-Я люблю тебя! – tas nebija melots. Es tiešām jūtu, ka mīlu šo blakus sēdošo puisi un mana turpmākā dzīve bez viņa ir neiespējama.

-Paga, ko tas nozīmē? Es domāju, ka manas zināšanas šajā valodā ir labākas. – nosarku un atbildēju puisim uz jautājumu.

-Tas nozīmē „es tevi mīlu”. Un es to nepateicu vienkārši tā pat. – noraudzījos kā puiša vaigi sasarkst un sejas izteiksme kļūst apjukuma pilna.

-Es beidzot kļūšu par laimīgāko cilvēku pasaulē? – šis joks neizklausījās īpaši labi, bet es tomēr iesmējos.

-Tā izskatās! – tagad mašīnā valdīja diezgan jautra gaisotne un es turpināju dziedāt, lai gan tagad skanēja pa visam cita dziesma. Ja es vēl jo projām ietu skolā, tad tagad skanošā dziesma būtu mana mīļākā, jo kurš gan grib iet uz skola? I don’t wanna go to school I just wanna brake the rules!

Drīz vien mēs bijām nokļuvuši atpakaļ Hīta valstībā, lai gan ko tur daudz? Šī tagad ir arī mana valstība. Pasmaidīju pie sevis. Tagad dzīve noteikti ieies pareizajās sliedēs un viss būs super.

Mūs jau sagaidīja kalpotāji ar raižpilniem skatieniem. Tie mūs gaidot tirinājās un mīņājās uz vietas. Visi no redzētajiem kalpotājiem bija paveci, bet šoreiz veco starpā pamanīju jaunus un muskuļotus kalpotājus. Interesanti kāpēc viņi gaida, vai tad kaut kas smags būs nesams?

Hīts pirmais izkāpa no mašīnas un kaut ko uzsauca kalpotājiem. Jaunie kalpotāji pienāca tuvāk un pēc neilgas runāšanas nāca uz manu pusi. Viņiem laikam tika pavēlēts mani nogādāt manā istabā un jo ātrāk, jo labāk. To es sapratu, kad stiprinieki gandrīz skriešiem nesa mani pils virzienā. Un tomēr es biju kļūdījusies. Viņi nesa mani pils dārza virzienā. Tuvojoties tam tuvāk es pamanīju skaistu veclaicīgu akmens lapeni ar kupolu jumta vietā. Īsti neredzēju, kas tajā atradās, bet nolēmu, ka nav ko šķobīt un locīt galvu, mani tā pat nes uz turieni.

Manīju kustību. Tur apmēram desmit kalpotāji skraidīja, kur nu kurais un viens otru skubināja un mudināja darīt visu ātrāk. Pie lapenes mani nostādīja uz kājām un palīdzēja man tikt augšā pa skaistajām akmens kāpnēm ar skaistiem rakstiem. Aplūkoju lapeni. Tuvumā tā izskatījās daudz skaistāka un kupols bija zeltīts gan no iekšpuse, gan no ārpuses. Ap ieejas arku auga vīteņaugi, kas padarīja izskatu nedaudz krāsaināku, nevis vienkārši pelēcīgu.

Lapenes vidū atradās koka galds apklāts ar mirdzoši baltu galdautu, ka man pat nedaudz apžilba acis. Uz uzklātā galda – divi pēc izskata porcelāna šķīvji ar dārgām un noteikti arī vecām stikla glāzēm. Vakariņas paredzētas šeit. Uz galda vēl bija nolikta antīka vāze ar skaistām, garām, rozā rozēm, kas labi smaržoja. Muskuļotie vīri palīdzējuši man apsēsties un zemu paklanījušies pazuda no mana redzes loka.

Lūkojos apkārt un apbrīnoju to, cik skaists te viss ir. Uzmetu skatienu pilij un ieraudzīju Hītu baltā uzvalkā jau tuvojamies, pa bruģēto celiņu. Mati viņam skaisti sasukāti. Kad viņš ienāca lapenē sajutu odekolona smaržu. Viņš ir labi sagatavojies vakariņām. Uzmetu ašu skatienu savam apģērbam. Velns. Pēc kā es izskatos? Kā noplukusi vista. Hīts pamanīja manu reakciju ieraugot viņu tik skaistu un svinīgu, kamēr es pati izskatos kā izplūkāta vista.

-Neuztraucies par apģērbu mazā. Šīs vēl ir tikai pusdienas. Vēlāk tu būsi skaistākajā kleitā, kāda vien var būt, bet tagad ķersimies pie pusdienām. – pateicīgi nopūtos un palūkojos uz šķīvi man pretī. Ēdienu es neredzēju, jo to aizsedza vāks. Nepaspēju pat acis nomirkšķināt, kad kalpotājs ģērbies kā oficiants noņēma vāku un manam skatienam atklājās burvīgi smaržojoša, cepta vista ar vārītiem kartupeļiem, pārlietiem ar mērci. Tīri labi priekš pusdienām. Man sariesās siekalas mutē no gardā aromāta, jo slimnīcas ēdiens bija briesmīgs un bezgaršīgs. Vēders nodevīgi iekurkstējās un es nosarku. Pārāk skaļi mans vēders prasa nobaudīt šo, pēc izskata dievīgo ēdienu.

Kad viss tika notiesāts un mēs jau smējāmies, Hīts piedāvāja doties pastaigā pa skaisto pils parku. Es paskatījos uz savu smago ģipsi un man nācās atteikties. Nogurums lika noprast, ka šodienai par daudz pastaigu un vispār kājas kustināšanas.

Hīts pasauca muskuļotos vīrus un tie kā no zila gaisa bija klāt. Es viņu apbēdināju, bet viņš centās man to neizrādīt. Pamanījis manu sērīgo skatienu, viņš saprata, ka es tikpat ļoti kā viņš esmu apbēdināta, par pastaigu, kura tuvākajā laikā netiks realizēta. Sejā parādījās smaids un viņš centās uzmundrināt mani, lai gan vairāk izklausījās, ka viņš uzmundrina un mierina pats sevi.

Pēc atvadu skūpsta es tiku nogādāta savā istabā. Ietērpusies mīkstajā halātā, es apmierināti nopūtos. Beidzot atpūta!

*******

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-24/788720

53 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000