local-stats-pixel

Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #220

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-21/787693

*********

Pēc baiļu pilnā kliedziena panika manu ķermeni un prātu nevēlējās atstāt. Drudžaini lūkojos apkārt meklēdama glābiņu. Hīta sejas izteiksme tagad bija mainījusies. No viņa zvēroja niknums un naids. Ātrums palielinājās un palielinājās. Izskatās, ka viņš gatavojas mani nonāvēt lielā ātrumā ietriecoties kādā kokā. Jārīkojas ātri, pirms nav par vēlu. Aizsniedzos līdz rokturim un atvēru mašīnas durvis. Ilgi neprātodama metos ārā no mašīnas. Par laimi es nepiezemējos pārāk smagi un vispār paliku dzīva. Ieripoju grāvī un vēl paspēju pamanīt kā mašīna nolido no ceļa un aizkūleņo meža virzienā.

Nē! Tagad dēļ manis atriebīgs krāpnieka dēls būs miris. Kas es par briesmoni esmu un kāpēc vispār eksistēju? Mana somiņa atradās man uz pleca. Cerību pilna ielūkojos tajā meklēdama telefonu. Telefons par laimi bija pie dzīvības, bet nu jau ar iešķīdušu ekrānu. Uzspiedu glābšanas dienesta numuru un īsi izstāstīju notikušo. Kad man paprasīja kur es atrodos, es aizsvilusies nobrēcu, ka es pazvanīju glābšanas dienestam, tad lai viņi arī noskaidro no kurienes nāk zvanītāja signāls.

Nometu klausuli un centos piecelties kājās. Man tas neizdevās, jo no sāpēm uzreiz atkritu atpakaļ. Mana kāja spriežot pēc tās izskata bija lauzta. Paņēmu vēlreiz telefonu un nolēmu, ka man tomēr ir jāpiezvana vismaz Dāvidam. Pēc dažiem gariem pīkstieniem viņš jautrā balsī mani sveicināja, bet sadzirdējis manus šņukstu uzreiz kļuva noraizējies.

-Dāvid! Man vajag palīdzību! Es nezinu, kur pie velna atrodos un šķiet, ka man ir lauzta kāja. –es gaidīju, ka viņš mani mierinās, bet viņš neteica neko, dzirdēju tikai klusumu. Tad pēc kāda brītiņa viņš ierunājās.

-Tiec vienreiz pati galā! Man jau ir apnikušas tavas problēmas! – trīs pīkstieni. Saruna bija galā. Cilvēks uz kuru es vienmēr varēju paļauties mani ir pametis… Ar to vēl manas problēmas nebeidzās. Hīts pēdējā brīdī bija izlecis no mašīnas un tagad cenzdamies tik man klāt skaļi lamājās. No viņa galvas tecēja asinis un izskatījās, ka viņš kādu brīdi būtu gulējis bezsamaņā asiņu peļķē, bet tagad atmodies un gatavs mani nogalināt.

Sāku lamāties pati uz sevi un uz vienas kājas lēkādama steidzos prom no super dusmīgā Hīta. Es arī asiņoju, bet centos tam nepievērts uzmanību, kas bija grūti, jo brūces sāpēja un asinis tekot radīja nepatīkamu sajūtu. Glābējiem tomēr izdevās noskaidrot manu atrašanās vietu, jo pamanīju tuvojamies glābēju helikopteru, kas grasījās piezemēties tur pat blakus, pļavā.

Kad tie steidzās jau uz manu pusi ar nestuvēm es parādīju Hīta virzienā un pati cik uzmanīgi varēdama apsēdos zemē. Hīts bija vairāk cietis. Viņam palīdzība vajadzīgāka vairāk nekā man. Es laikam esmu iekļuvusi lielā ķezā. Kā lai tagad tiek galā ar šo Montomeriju padarīšanu?

Kad mēs jau lidojām uz tuvāko slimnīcu es priecājos, ka Hīts ir bezsamaņā un neskatās uz mani naida pilnām acīm. To es nespētu izturēt. Es jau biju sākusi viņam pieķerties. Manai dzīvei nav lemts kļūt normālai, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu advokāte.

Man paziņoja, ka man ir viegls smadzeņu satricinājums un slimnīcā liks ģipsi. Savādāk nevarot. Nu labi. Nekas cits jau neatliek. Vienīgi ar ģipsi būs grūtāk tikt prom. Nav jau īpaši gudri palikt vienā slimnīcā kopā ar Hītu, kur arī noteikti var ierasties Edmunds, lai mani nožmiegtu.

Ceļš izrādījās visai īss. Lidojot ar helikopteru vismaz tā likās. Hītu uzreiz no nestuvēm pārcēla gultā uz riteņiem. Mani gaidīja ratiņkrēsls, jo dēļ pretsāpju zālēm, kas darīja mani miegainu es pat lāgā nespēju izkāpt no helikoptera.

Ārsts izpētījis manas kājas rentgena attēlus strikti noteica, ka man būs jāpaliek slimnīcā dažas nedēļas, jo lūzums ir pietiekami smags un bīstams manai veselībai. Vai vismaz kaut kas tādā garā. Nopūtos un saprotoši pakratīju galvu. Tātad veiksme kā vienmēr nav manā pusē un man nāksies samierināties ar uzturēšanos vienā slimnīcā kopā ar manu, nu jau ienaidnieku un bendi. Cerams, ka šīs nedēļas slimnīcā nebūs manas pēdējās.

Gulēju savā palātā samierinājusies, ka esmu viena, pamesta un vēl kopā ar ienaidnieku. Par Hīta tagadējo stāvokli es neko nezinu, ārsts man nozīmēja gultas režīmu, ar maksimāli maz kustībām. Pat uz tualeti nedrīkst bieži iet, pat ja ļoti vajag.

Nemanot ieslīgu domās par Hītu. Viņa maigums un patīkamā izturēšanās, skaistās lūpas, trenētais ķermenis, šarms ko pauda viņa acis, maigie un kaislīgie skūpsti…

-Tuk tuk, kāds mājās? – skanīgi smiekli un tur jau parādījās vilks, par ko tikko domāju. Roka aiz muguras. Tātad, kaut ko atnesis, ceru tikai ne kaut ko tādu ar ko mani, beidzot nonāvēt.

-Sveiks. – tas izklausījās pēc pīkstiena. No bailēm sāku trīcēt, bet centos to apvaldīt. Tāpat tas neko nelīdzēs. Ja jau pienācis laiks mirt, tad ko tur baidīties? Bailes mani nepasargās. Ceru tikai, ka tas notiks ātri.

-Šīs ir tev! – pasmaidīja un pasniedza man ziedus. Cik oriģināli. Neizskatījās viņš īsti izveseļojies, bet par mani noteikti jau bija labāk. Nopūtos, bet cerēju, ka viņš nedzirdēja manu skaļo nopūtu. Un tomēr, viņš to dzirdēja. – Kas nu? Nodomāji, ka man aiz muguras nazis? Liecies mierā. Piedod man, ka neesmu tev neko teicis, bet man mēdz uznākt lēkmes, kad es nesaprotu, ko daru. Pāris tabletītes un es atkal esmu normāls.

-Ja tu vienreiz jau centies mani nogalināt, tad jau visu ko var sagaidīt. – atkal klusi nopīkstēju, bet paņēmu ziedus un gribēju pasmaržot, bet tad pārdomāju, jo pamanīju tur kaut kādu pulveri. Izlikos, ka pasmaržoju ziedus un noliku tos uz skapīša pie gultas. Jau atkal te kaut kas nav tīrs. – Tā bija atriebība par tavu tēvu? – nodūru acis un skatījos un rokām.

-Par ko tu runā? Man vienalga par to, ka tu viņu iesēdināji, viņš tā pat bija krāpnieks un to ir pelnījis. Es viņa netīrajā biznesā neiesaistījos un visu, kas man ir ieguvu taisnīgā ceļā.

-Uz tiem ziediem ir pulveris. Nezini, no kurienes tas tur uzradies? – šoreiz palūkojos tieši viņa acīs, kas pauda apjukumu un nesaprašanu par notiekošo.

-K-k-kas? Pulveris? Tu murgo! – viņš paķēra ziedus un neticīgi palūkojās pats. Un pats arī ieraudzīja.

-No kurienes ziedi? – nu jau ar saprotošu skatienu palūkojos uz viņu.

-Edmunds! Ak tas maitas gabals. Kā es neiedomājos? Idiots! – viņš lamājās uz sevi un aizmeta ziedus pāri visai telpai.

-Kas? Kas notiek? Pagaidi! – bet bija par vēlu, viņš tikai izmeta, ka atgriezīsies un neko nepaskaidrojis aizsteidzās prom. Es vairs nesaprotu, kas notiek un kurš, tad galu galā cenšas mani aizvākt no ceļa. Sēdēju un turpināju prātot, neko citu jau darīt es nevaru.

-Sveika Agnese! Cik labi, ka atkal tiekamies! – no šīs balss man pārskrēja zosāda. Tad tagad gan mana īstā nāves stunda pienākusi. Edmunds nicinoši uzlūkoja mani un no mēteļa iekšējās kabatas izņēma garu nazi. – Gribi es tev izstāstīšu tavas dzīves pēdējās minūtes? Ko padomās māsiņas? Kāda meitene nelaimīga sēdēja savā palātā . Ieradās viņas mīļotais, lai pateiktu, ka viņš viņu pamet. Meitene aiz sāpēm kaut kur atrod nazi un tur pat gultā pārgriež vēnas. Bet es? Es biju ieradies par vēlu, lai viņu glābtu. – riebīgi iesmējies viņš tuvojās man ar pirkstu braukādams pa naža aso asmeni. – Maita, tu samaksāsi, par to, ka iesēdināji manu tēvu! – ar ļaunu smaidu viņš speciāli lēnām man tuvojās.

-Tikai par manu līķi maitas gabal! – telpā bija iebrāzies Hīts.

-Liecies mierā sīkais! – Edmunds pasmējās un pariezās pret Hītu, bet aiz viņa pamanīja manus trīs brāļus – Demianu, Džeimsu un Dāvidu.

-Un arī par mūsu līķiem! – viņi sakrustojuši rokas uz krūtīm caur zobiem izgrūda.

-Čau māšel! Negaidīji? – Dāvids iesmējās un tad viņa skatiens atkal pievērsās Edmundam.

-Glābiet Agnesi, es ar viņu tikšu galā! – stiprākais un vecākais no visiem, Demians, deva skaidru pavēli, kuru nedrīkst apstrīdēt. Pārējie piekrita.

Hīts pienāca pie manas gultas un demonstrējot savu stiprumu, pacēla mani uz rokām.

-Piedod mazā, es nezināju, ka mans brālis ir tāds maitas gabals. – kluss čuksts sasniedza manu ausi.

-Un tu piedod man, ka šaubījos par tevi un tavām jūtām. – tāpat pačukstēju viņam pie auss un brāļu uzmanīta tiku nesta prom, bet pirms pazust no slimnīcas Hīts apstājās pie Demiana un lika viņam nežēlot Edmundu, viņš to ir pelnījis.

Es tomēr uztraucos par Demianu un gribēju ieteikt, lai kāds no brāļiem viņam palīdz, bet paskatoties pār plecu sapratu, ka tas nebūs vajadzīgs, jo Edmunds jau ir palicis bez naža un cenšas izlūgt Demiana žēlastību.

Ārsti un māsiņas centās apturēt Hītu, bet mūsu miesassargi – Dāvids un Džeimss neļāva viņiem, pat pietuvoties. Tikuši ārā no slimnīcas veiksmīgi mēs visi nopūtāmies un mums jau pievienojās Demians. Viņš man pabužināja matus un paķircināja mani.

Es tiku iesēdināta dzeltenā Porche Cayenne S ar sarkaniem bremžu klučiem un melniem diskiem, kas mašīnas izskatu padarīja vēl burvīgāku, nekā tas ir parasti. Dzirdēju, kā Hīts saka „Paldies veči, ka laicīgi ieradāties” un brāļu atbildi „Paldies tev, ka laicīgi ar mums sazinājies”. Pie manis pienāca Dāvids.

-Piedod sīkā, ka tā atšuvu tevi. Mūsu sarunu noklausījās Edmunds un par to es uzzināju tieši tajā brīdī, kad tu piezvanīji, tāpēc tā klusēju un apdomāju ko pateikt, lai būtu ticamāk. – brālis vainīgi pakasīja pakausi un ieraudzījis manu smaidu un acis, kas pauda „atvainošanās pieņemta” pasmaidīja un noskūpstījis manu pieri devās pie pārējiem. Viņi vēl kādu brīdi apspriedās un tad Demians un Džeims no manis atvadījās.

-Tu ar viņu būsi laimīga, mana mazā princese. – Demians arī noskūpstīja manu pieri un uzsitis Džeimsam pa plecu aizgāja pie Dāvida, kas jau sēdēja zilā Subaru Impreza ar zvaigznēm uz mašīnas virsbūves . Pasmaidīju. Dāvidam vienmēr šī mašīna ir patikusi. Mēs pat mazi būdami sapņojām par to, ka kopā sakrāsim naudu un nopirksim. Pēc nedēļu ilgas krāšanas, mēs sapirkāmies saldumus un kāri tos notiesājām.

-Tā ir dāvana no Hīta. – Džeimss paskaidroja. – Turi buru māšel un nepievil mūs. – Džeimss pasmaidīja un uz atvadām veica to pašu darbību ko abi brāļi.

-Noteikti Džeimss! – mīļi pasmaidīju un noskatījos, kā brāļi sakāpuši mašīnā lēnām attālinās, vēl pēdējoreiz pamādami atvadas. Mašīnā iekāpa Hīts. Cilvēks ar kuru es būšu laimīga.

-Esi gatava? Tu labi jūties? Varbūt kaut ko vēlies? – pasmaidīju par puiša rūpēm un noglāstīju viņa vaigu.

-Protams mīļais. Es jau neko nevēlos, nu neko, neko, neko, tiešām enko, tikai šokolādīti. – pasmējos pati par savu joku un Hīts man pievienojās.

-Ak tu mana kārumniece. – viņš pabužināja man matus uz uzsāka braukt. Pa logu redzēju, ka Edmunds izstreipuļo no slimnīcas ar asiņojošu seju un pie sevis pasmaidīju. Tā tev vajag.

-Tava. – laimīgi nosarkusi teicu un pievērsos skatam aiz loga.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000