http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-20/787692
********
Zirgu dažādība ir ļoti liela. Brūni, melni, balti. Zirgi - labi kopti un ar skaistām krēpēm. Manu uzmanību saistīja kāds tīrasiņu ērzelis, kurš bija trīskrāsains. Visas krāsas kopā. Arī šis zirgs ir labi kopts.
-Arī esi zirgu mīļotāja? – aiz muguras sadzirdēju Edmunda balsi. Pagriezos un pasmaidīju.
-Jā, jau kopš bērnības zirgi ir mani mīļākie dzīvnieki. Drīkstu izjāt ar šo te? Kā viņu sauc? – cerīgi palūkojos uz sava „līgavaiņa” brāli.
-Droši, ja spēsi ar viņu iedraudzēties. Kings. Viņa vārds ir Kings. – apmierināti pasmaidīju un iegāju pie Kings.
-Sveiks draudziņ! Kā tev klājas? Gribi burkānu? Kāds tu esi skaistulis. Tu to zināji? – Kings apostīja manu seju un nolaizīja to. Tā kā suns. Es viņam būšu iepatikusies. Kings savu purnu paslēpa pie maniem matiem. – Aj kāds tu mīļš esi. – pakasīju zirgam aiz auss un uzspiedu buču uz viņa purna. Paņēmu iemauktus un zirgs ļāva, lai es tos uzlieku. – Aj kāds tu labs zirgs esi. – izvedu Kingu ārā un Edmunds atzinīgi aplaudēja.
-Nebiju domājis, ka tu spēsi iedraudzēties ar zirgu, kurš nevienu nelaiž sev klāt. – par atbildi es pasmaidīju.
-Kur ir segli? – pajautāju un palūkojos apkārt.
-Es pats viņu apseglošu, pagaidi te pat. Vai arī aizej tur uz pieliekamo, tur ir jāšanas zābaki un cimdi.
-Paldies. - devos pēc zābakiem un cimdiem. Izskatās, ka izjāde vienai man nespīd.
Un tomēr es viena jāju pa pļavu un izbaudīju vēju ,kas sitās man sejā, zirgam auļojot. Bija labi atkal būt zirga mugurā. Aizmirstās sajūtas atgriezās pie manis, tikai vēl patīkamākas un jaukākas. Edmunds aizbildinājās ar to, ka jādodas atpakaļ pie viesiem, jo balle rit pilnā sparā un lūdza, lai es tai vēlāk vēl pievienojos.
Ir jau krietni satumsis, bet es vēl jo projām jāju ar Kingu un izbaudu vēja pieskārienus. Tie manī atgrieza atmiņas par to kā es bērnībā mācījos jāt. Nevilšus pasmaidīju. Bija laiki, bija. Manīju, ka zirgs sāk nogurt, tāpēc mainīju virzienu atpakaļ uz stalli.
Zirgu es pabaroju, padzirdīju un apsedzu, lai pēc izjādes tas atdzistu lēnām, pakāpeniski, nevis uzreiz. Lēnām soļoju atpakaļ. Kājas pēc ilgās izjādes sāpēja un es skaidri zinu, ka rīt būs vēl trakāk.
Uzmanīgi ielavījos villā un paspraucos garām balles zālei. Devos taisnā ceļā un istabu, lai ietu gulēt. Es biju nogurusi un viss šampanietis no manām asinīm jau bija izzudis. Neviens pa gaiteņiem nestaigāja, kamēr devos uz istabu. Uz kāpnēm arī neviena nebija un kad nodomāju, ka būšu bez starpgadījumiem tikusi atpakaļ, no istabas iznāca Hīts. Pēc skata neapmierināts. Sabozos un devos tieši pie viņa.
-Mana princese labi izpriecājās bez manis? – dzēlīgā tonī Hīts iesāka.
-Pirmkārt, es vēl neesmu tava un otrkārt, es gribu gulēt nevis strīdēties ar piedzērušos vīrieti. – to izteikusi ieskrēju tuvākajā istabā pirms Hīts bija ticis pie manis un aizslēdzu durvis. Strauji pukstošu sirdi, atkāpos līdz sienai un noslīdēju gar to uz grīdas. Nenovērsu skatienu no durvīm. Hīts dauzīja pa tām un brēca, lai laižu viņu iekšā, bet es biju pārāk nogurusi, lai tas man traucētu aizmigt tur pat uz grīdas.
Pamodos gultā un blakus man atradās Hīts. Drēbes bija saburzītas un pats viņš izskatījās saņurcīts. Kādam šodien būs paģiras. Izberzēju acis un izkāpu no gultas. Aii, pašai galva reibst.
Nogājusi lejā nobrīnījos, par to, ka te neviena nav un devos meklēt virtuvi. Pēc kāda laika meklēšanas atradu virtuvi. Man iekurkstējās vēders un es devos iekšā telpā, no kuras jau smaržoja pēc gardām brokastīm.
-Labrīt Madame, brokastis drīz būs gatavas. Jūs varat iet iekārtoties pie galda, kur misters Montgomerijs jau gaida brokastis. – viens no pavāriem noskaldījis parādīja uz citām durvīm un tūlīt jau ķērās pie gatavošanas. Pamāju ar galvu, lai gan man uzmanību vairāk neviens nepievērsa. Tā itkā manis te nebūtu. Pagājusi uzmanīgi garām pavāriem un trauku kaudzei izgāju pa norādītajām durvīm.
Nonākusi es biju lielā zālē, ar tik garu galdu, kādu es vēl pat nebiju redzējusi. Pie galda bija daudz krēslu un uz tiem bija ērti iekārtojusies daļa no vakar redzētajiem viesiem.
Arī Edmunda pavāri gatavo debešķīgi. Ēdiens bija burvīgs un man gribējās papildporciju, bet nevēlējos kļūt nepieklājīga un nevar jau zināt, vai es tādējādi nepazemošu Hītu.
Runājot par Hītu. Viņam tiešām ir kārtīgas paģiras un viņš sēž man blakus sabozies, nerunājot ar mani. Laikam nebija tik daudz izdzēris, lai neatcerētos vakardienu…
-Paldies Edmund! Balle bija brīnišķīga. Mums nu jādodas. Agnesei vēl šādas tādas darīšanas. – uzspēlēti Hīts pateicās brālim un jau piecēlās pastiepa man roku. Nu kā tad bez tā?
-Agnese, mēs varētu parunāt zem četrām acīm? – Edmunds nopietni paskatījās uz mani un tad uz Hītu, kurš nesaprazdams, kas tas tikko bija sarauca pieri.
-Viss kārtībā mīļais, ej, es tūlīt nākšu. – Pavilku Hītu tuvāk pie sevis un noskūpstīju. Viņa noskaņojums nekavējoties pacēlās un viņš smaidīdams palīdzēja man piecelties. Tad aizgāja, lai es ar Edmundu varētu aprunāties zem četrām acīm.
-Es nezinu, ko tu esi izdarījusi ar manu brāli un kas tev ir padomā, bet ja tev kaut ienāks prātā viņam salauzt sirdi vai pamest viņu, es tevi atradīšu un noslaucīšu no zemes virsas! Saprati? – viņš turēja cieši saspiedis manu delmu un pūta sejā niknu elpu.
-Nomierinies. Es netaisos tavu brāli sāpināt! Un tagad laid mani vaļā! – izrāvu savu roku no viņa ciešā tvēriena un skrēju pie Hīta, kurš mani jau gaidīja pie lielajām divviru durvīm, kas veda laukā no villas.
-Tev viss kārtībā? Tu neizskaties īpaši labi. – noraizējies skatiens sasniedza manu seju un es uzreiz mainīju sejas izteiksmi, lai gan domas grozījās ap tikko notikušo.
-Viss ir labi mīļum. – pieliecos tuvāk puisim un vēlreiz viņu noskūpstīju. Man šī nodarbe sāk ļoti patikt. Viņš pacēla mani uz rokām un aiznesa uz mašīnu, jo manas kurpes bija palikušas vienā no istabām. Ceļš līdz mašīnai bija asu šķembu pildīts, tāpēc es varētu būt savainojusi pēdas, ja Hīts mani nebūtu nesis.
Braucām jeb pareizāk traucāmies pa ceļu, kurš bija neparasti tukšs. Nevienas mašīnas. Es lūkojos ārā pa logu, bet domas tik un tā vijās ap sarunu ar Edmundu. Es neredzēju neko no tā visa uz ko skatījās manas acis.
-Ko Edmunds gribēja? – ziņkārīgi ievaicājās puisis.
-Neko, tikai pateicās par to, ka ierados ar tevi, pareizāk, ka atvedu tevi. – pēc iespējas vienaldzīgāk novilku, skatoties laukā pa logu, tikai šoreiz mans skatiens uztvēra ainas, kas slīdēja garām.
-Un ja nopietni? Es dzirdēju, ka tu kliedz. – saraucis uzacis viņš brīvo roku uzlika un mana vaiga. Es piespiedu savu vaigu pēc iespējas ciešām pie viņa rokas un centos aizturēt asaras. Man tas neizdevās un viena asaras saslapināja puiša plaukstu. Viņš to sajuta un uzreiz apstādināja mašīnu ceļa malā. – Kas noticis? Es tevi aizvainoju? Pasaki man lūdzu. – es papurināju roku un aizsedzu ar plaukstām seju. Viņš pievilka mani pie savām krūtīm un ieslēdza mierinošā apskāvienā neuztraucoties par ātrumkārbu, kuru es kā nelaimes čupa varētu sabojāt, vai vēl trakāk – nolauzt.
-Edmunds… Edmunds draudēja man. Ne-neņem galvā. Es… Es netaisos tevi sāpināt. Es… Es ar tevi jūtos brīnišķīgi, es… Es nepametīšu tevi… - šņukstot izbubināju vārdus un teikumus. Nezinu kā, bet es sajutu, ka puiša ķermenis uzgavilē, priekā ietrīcas. Varbūt man tikai izlikās, bet varbūt… Varbūt tā bija kārtējā pārbaude! Kā sajutis manas domas viņš ciešāk mani apskāva un sāka mierināt, solot, ka neko man neviens nenodarīs, ka ar viņu es būšu drošībā. Un ja tomēr mums nebūšot lemts, viņš nodrošinās manu drošību un tā tālāk.
Pati nesaprazdama ko daru, laikam aiz izmisuma sāku ar pirkstu vilkt pa Hīta presīti, kas izspiedās no krekla. Vai tiešām viņam nav neviens apģērba gabals, caur kuru neizspiežas viņa presīte? Nolamājos pati pie sevis, par dumjo rīcību un iekārtojos atpakaļ savā sēdeklī. Es vairs neko neteicu un viņš arī klusēja. Labi vien ir, jo manī sāk mosties histēriskais garastāvoklis.
Vai nu šī visa bija spēle, kuru es nemāku spēlēt, vai arī Hīts noteiktu iemeslu pēc centās iekarot manu sirdi. Vai tikai es nebūšu iesēdinājusi kādu no viņa radiniekiem? Teiksim tēvu? Bra… Bra… Braiens? Braiens Montgomerijs? Še tev nu bija skaista, jauna dzīve. Klusi nopūtos un centos saprast kā tagad iziet no situācijas. Zvanīt brāļiem, lai brauc mani glābt? Nē, viņi noteikti sen jau nevēlas man palīdzēt. Atskārtu, ka mēs vairs nebraucam pa to ceļu, pa kuru braucām pie Edmunda.
-Kur tu mani ved?!
********
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-22/788066
