local-stats-pixel

Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #204

Whuuu! Līdz 20. nodaļai esmu tikusi :D

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-19/787691

************

-Lai tu zinātu, tas, ka tu ieturi distanci un nevēlies mani iepazīt un ļaut man tevi iepazīt, neaptur mani no iemīlēšanās tevī vēl vairāk un mana interese par tevi tikai kļūst arvien lielāka ar katru sekundi un minūti. – veikli paskatījies uz mani viņš atkal pievērsa skatienu ceļam.

Mēs tagad braucām uz balli pie Hīta brāļa. Kamēr mans personīgais šoferis bija iekrampējies stūrē un dzelžaini lūkojās uz ceļu, es vēlreiz nopētīju mašīnas skaisto, īstās ādas salonu. Melnais Rolls Royce ar savu pelēcīgo, bet eleganto salonu bija tieši kā radīts šādiem, elegantiem vakariem. Uz mirkli galvā parādijās doma par Hīta īpašumā esošo automāšinu skaitu, bet drīz vien jau šīs domas aizgaiņāju.

-Nervozē? – vaicāju un pasmējos pie sevis. Tas bija stulbs jautājums. Protams, ka viņš nervozē. Tas ir skaidri saredzams pēc viņa rokām. Stūre rokās bija tik stipri sažņaugta, ka kauliņi bija kļuvuši balti un spiedās laukā.

-Nē! – Tie bija skaisti meli, kuriem es redzēju cauru. Viņš to saprata un novirzīja tematu uz manu pusi. – Un tu? – tagad puisis pasmaidīja, bet rokas tik un tā nemierīgi sitās pret stūri.

-Kāpēc man nervozēt? – atbildēju ar pretjautājumu. Iesmējos un pastiepu roku, lai ieslēgtu radio. Lai jau mans „līgavainis” atslābst. Sāku dziedāt līdzi zināmai dziesmai. Pēc brītiņa Hīts tik tiešām bija atslābis un necentās vairāk nožņaugt stūri.

Puisis satvēra manu roku, kuru es plivināju pa gaisu izbaudot mūziku. Pielicis pie lūpām roku, noskūpstīja to.

-Es tevi mīlu, pat ja tu tam netici. Lūdzu neaizmirsti to sirsniņ. – viņš bija pa visam nopietns un netēloja. Drīz sāksies izrāde, kurā mēs būsim „laimīgais pāris”. Kas zina, varbūt arī tā notiks… Es vēl jo projām esmu es pati, es pati, kura netic šiem vārdiem un vispār tādai iespējai.

Savu roku es atstāju Hīta rokā. Man šī sajūta patīk. Maigās puiša lūpas, kas skāra manu roku, atstāja patīkamu kņudoņu uz manas rokas.

-Kāpēc tu centies man ieskaidrot, ka mīli mani? Es neesmu nedz skaista, nedz bagāta. Es esmu tikai nelaimju nomocīta meitene, kura vēlas beidzot dzīvot normālu dzīvi.

Viņš brīdi domāja un tad paskatījās uz mani mīlestības pilnu skatienu un vēlreiz noskūpstīja manu roku.

-Tu pat nespēj iedomāties cik tu esi skaista. Kušš, nemaz necenties mani apklusināt, vai iebilst, es pateikšu visu kā tas ir! Tavs ārējais izskats, nelaimes kuras tevi piemeklējušas, tas ir tikai nieks. Tu esi skaista arī tā pat. Tev nav obligāti jābūt ar modeles seju. Tev ir skaista sirds, kura gadu gaitā ir piedzīvojusi daudz ko tādu, kas liedz tai uzticēties un mīlēt. Es neatvedu tevi pie sevis aiz žēluma, par nabaga meiteni, kura ir viena un pamesta. Nē! Iemesls ir mana mīlestība pret tevi. Skatoties uz tevi, kad tu skumsti ir mokoši. Es vēlos, lai tu ļautu darīt sevi laimīgu. Tavas ciešanas ir kļuvušas par manām. Tavas problēmas ir kļuvušas arī par manām problēmām. Es vēlos, lai mēs tās arī kopā atrisinātu. Tu netici, ka es tevi mīlu, bet ļauj man to pierādīt. Saki ko man jāizdara, lai tu noticētu?

Tagad bija mana kārta rīdi apdomāties. Es lūkojos apkārt pa mašīnas salonu, meklēdama kaut ko noderīgu. Atvēru mazo nodalījumu zem paneļa un tur nezināju iemeslu dēļ atradās papīrnazis. Paņēmu to un pārbaudīju cik tas ir ass.

-Labi, ņem šo, - pasniedzu viņam nazi. – un tagad iegriez sev kārtīgi un dziļi plaukstā. Viņš nevilcinoties paķēra nazi un izdarīja prasīto neizrādot nekādas sāpes. Es pieliku roku priekšā mutei. Veikli atguvos un parakņājos pa mazo somiņu. Tajā par laimi bija kabatas lakatiņš. Aptinu to cieši ap Hīta asiņojošo plaukstu. Tikai tagad sapratu, ka mēs jau kādu laiku stāvam pie greznas villas.

Man acīs sariesās asaras un šņukstēdama es murmināju atvainošanās vārdus. Jau atkal dēļ manis kāds ir cietis, vai kļuvis nelaimīgs.

-Mīļā, viss ir labi, galvenais, lai tu tici manai mīlestībai. – Hīts ar pirkstiem satvēra manu zodu un pagrieza manu seju uz savu pusi. Viņa seja bija pa visam tuvu manējai. Pārvarējis nelielo attālumu līdz manām lūpām, viņš maigi noskūpstīja mani. – Neraudi manu laimīt, mēs jau esam klāt. Nevajag izbojāt kosmētiku. – viņš uzsmaidīja man žilbinošu smaidu, kas lika manai sirdij pukstēt straujāk. Es nomierinājos un pamāju ar galvu. Izrāde var sākties.

-Pastāsti man kaut ko tādu, ko es nezinu par tevi. – šarmanti pasmaidīju un iemalkoju šampanieti.

-Hmmm, ļauj padomāšu. – Hīts teatrāli pakasīja bārdu. – Es mīlu zirgus. Mana mīļākā krāsa ir spilgti zaļa. Es protu gatavot. Es neesmu bijis precējies. Visi mani radinieki ir bagāti. Man ir arī mīļākās puķes – lilijas. Vēl kaut ko vēlies zināt? – puisis pasmējās un arī iemalkoja šampanieti.

-Pagaidām viss, vari būt brīvs. – šoreiz es teatrāli pavēlošā balsī atbildēju. Viņš tikai iesmējās un pastiepis roku uz manu pusi, uzlūdza uz lēno deju. Es nebiju sen dejojusi, tāpēc nebiju īsti pārliecināta, ka nepazemošu mūs abus, bet kad mēs sākām dejot, viss aizgāja gludi kā pa diedziņu.

-Tu burvīgi dejo! Kur tu iemācījies? – nosarku, par komplimentu.

-Ar brāļiem nācās dejot. Ar mani viņi trenējās priekš sacensībām, kad viņu partneres netika. – pasmaidīju un uzdeju tādu pašu jautājumu.

-Māte mani veda uz nodarbībām, lai es varētu pienācīgi ballēs dejot. – tas ir interesanti… Pēkšņi sāka skanēt ātra mūzika un nu mums bija lustīgi jādejo. Apbrīnojami, cik labi viņš dejo. Viņa augums bija tik tuvu manam un viņa skaistās acis vērās tikai manās. Apkārt bija daudz skaistu sieviešu, bet viņš tās pat neievēroja. Visa viņa uzmanība bija pievērsta tikai man.

-Hīt? – ielūkojos ciešāk viņa acīs. – Tu neesi jau par daudz izdzēris?

-Viss labi mazā. Te ir tik jautri! – viņš nedaudz sagrīļojās un paņēma no oficianta paplātes vēl vienu šampanieša glāzi.

-Nu gan tev pietiks. Tu tūlīt no kājām nokritīsi. – atņēmu viņam glāzi un savilku savu seju dusmīgā grimasē.

-Aww, tas ir tik mīļi, ka tu tā rūpējies par mani zaķīt. – pēkšņi Hīts kļuva skaidrs kā diena un paņēma atpakaļ no manis šampanieša glāzi.

-Ak tu… Tu… Tu… - nezinādama kā viņu nosaukt, apcirtos apkārt un cauri cilvēku pūlim aizskrēju prom. Viņš… Viņš mani apmānīja. Tas nav godīgi. Ejot pa kādu gaiteni uzskrēju virsū Edmundam, Hīta brālim.

-Atvaino, es… - sāku jau atvainoties, bet Edmunds mani pārtrauca.

-Neatvainojies, viss ir kārtībā. Tu kaut ko meklē? Hītu pazaudēji? – viņš zobgalīgi pasmaidīja, bet uzreiz atkal kļuva nopietns.

-Drīzāk Hīts pazaudēja mani. – iesmējos un nedaudz pamīņājos uz vietas. – Šeit ir kāda istaba, kur es varētu nedaudz atpūsties? Tikai lūdzu nesaki Hītam, kur es esmu. Lai panervozē. –Edmunds arī iesmējās un norādīja uz kāpnēm.

-Uzkāp augšā un pa kreisi pa gaiteni. Izvēlies kuru istabu vien vēlies. Tā kā no Hīta nekāds labais šoferis šovakar vairs neiznāks, es jūs ielūdzu pārnakšņot manā villā, visi mani apartamenti un ērtības ir jūsu rīcībā! – viņš pacēla roku, kā senās filmās, kurās vīrietis skūpsta sievietei roku. Es ieliku roku viņa plaukstā un viņš tieši tā arī izdarīja.

-Paldies. Es ar lielāko prieku pieņemu ielūgumu. – skaisti pakniksēju. – Tad sarunājuši? Neko neteiksi viņam?

-Zvēru pie savas dzīvības! – Edmunds uzlicis roku uz krūtīm smejot zvērēja. Es pieņemu, ka viņš neko neteiks.

-Jauku tev vakaru namatēv’. – Devos uz kāpņu pusi vairs neatskatīdamās.

Aizgāju līdz pašam gaiteņa galam un iegāju pirmspēdējā istabā. Te tādu arī bija ļoti daudz. Aizslēdzu aiz sevis durvis un nometu savas kurpes. Ahh, tā tik ir brīnišķīga sajūta. Žēl, ka neesmu paņēmusi līdzi maiņas apģērbu. Apgūlos milzīgajā gultā un skatījos griestos. Šī nodarbe man ātri apnika.

Piegāju pie loga un secināju, ka šeit arī ir balkons. Izgāju uz tā un ievilku plaušās gaisu. Gaiss bija svaigs kā laukos. Tālumā saredzēju tādu kā aploku. Edmundam arī ir zirgi? Nolēmu, ka man nekavējoties pie tiem ir jādodas. Šoreiz nevilku kurpes, atstāju tās nomestas tur pat pie gultas.

Klusām nolavījos lejā un uzmanīgi skatījos apkārt, lai mani nepieķertu. Un arī, lai Hīts mani neredzētu. Lai jau panervozē par manu pazušanu. Dzirdēju, ka tur, tālumā, Hīts mani meklē. Jautā viesiem, vai mani nav redzējuši un sauc manu vārdu. Ideāli. Mans plāns ir nostrādājis.

Hīts bija drošā attālumā un man nekas nedraudēja. Es skriešiem metos ārā, lai ātrāk nonāktu pie zirgiem. Edmunds jau bija teicis, ka viss ir manā rīcībā. Tad jau viņš neapvainosies, ja nedaudz izjāšu ar kādu no viņa zirgiem.

**********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-21/787693

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

"Mēs tagad braucam uz balli kā es noskaidroju, pie Hīta brāļa. Palūkojos vērīgāk uz mašīnas skaisto, īstās ādas salonu. Šoreiz mēs braucām ar rolls royce, kas bija tieši kā radīts šādiem, elegantiem vakariem. Mašīna bija dārga, eleganti melna ar pelēcīgu, bet skaistu salonu. Uz mirkli aizdomājos, par to, cik daudz viņam varētu būt mašīnas, bet aizmetu pie malas šādas domas."

[Mēs tagad braucām uz balli pie Hīta brāļa. Kamēr mans personīgais šoferis bija iekrampējies stūrē un dzelžaini lūkojās uz ceļu, es vēlreiz nopētīju mašīnas skaisto, īstās ādas salonu. Melnais Rolls Royce ar savu pelēcīgo, bet eleganto salonu bija tieši kā radīts šādiem, elegantiem vakariem. Uz mirkli galvā parādijās doma par Hīta īpašumā esošo automāšinu skaitu, bet drīz vien jau šīs domas aizgaiņāju.]

Kā ir, atšķirību var redzēt? Izdevās man pārveidot tekstu plūstošāku? 

Tas vārdiņš "bija" ir baigais *noklepojas* suņanaglapakaļā. Viņš ir tik patīkams un tik ērti lietojams, bet tajā pat reizē tik ļoti neiederīgs skaistajā literājajā valodā. Ir ļoti labi, ja var iemācīties to lietot pēc iespējas mazāk vai izmainīt tā lietojuma veidu: kā nelikšanu to teikuma sākumā: Māja bija.., Puisis bija.. Viņai mugurā bija.. .

Un vēl kas: "Savu roku es atstāju Hīta rokā." Centies nelietot divus vienādus vārdus vienā teikumā. [Savu plaukstu es atstāju Hīta rokā.] vai [Savu roku es atstāju Hīta spēcīgajā, bet maigajā satvērienā.]

Ceru, ka mans(nu pavisam ne speciālista), nejaušības kārtā izkritušais padoms noderēs.

2 0 atbildēt