Whu, desmitā daļa ir klāt, paldies visiem, kas ir kopā ar mani...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-gaisos-tonos-9/762707">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-gaisos-tonos-9/762707
**********
Paņēmu rokās telefonu un pārbaudīju, vai nav atnākusi kāda īsziņa. Ieraugot īsziņu skaitu manas acis iepletās. 68 īsziņas... Pat nevajadzēja ilgi domāt, no kā. Visas no Sandija un visās līdzīgs teksts ar atvainošanos un komplimentiem. Tagad es sāku apdomāt savu rīcību un mani sāk grauzt sirdsapziņa. Laikam nevajadzēja būt tik rupjai...
Bet viņš pats ir vainīgs... Ne jau es uzvedos kā kretīns... Un tomēr sirdsapziņa mani moca. Vienalga, kas ar viņu bija noticis, es vienkārši nedrīkstu būt rupja. Viņš manā labā ir vismaz, kaut ko darījis. Es nedrīkstu tā vienkārši tagad iespļaut dvēselē cilvēkam...
Ilgi domāju, ko lai viņam atbild. Viss, kas nāca prātā neizklausījās labi. Viss izklausījās banāli. Un tas arī būtu dīvaini, es pēkšņi esmu rupja un jau nākamajā momentā laipna, kā maija saulīte...
Nolēmu pagaidām neko nerakstīt, bet labāk censties aizmigt. Tā kā šodien ir brīvdiena, tad Baiba arī noteikti ilgi gulēs. Iekārtojos ērtāk gultā un aizvēru acis. Centos nedomāt ne par ko, lai ātrāk aizmigtu, bet man nekas nesanāca.
Acu priekšā, aiz aizvērtajiem acu plakstiņiem rēgojās Sandija seja. Viņa burvīgais smaids... Hipnotizējošās acis... Atvēru acis vaļā un pielecu gultā sēdus. Kāpēc es par viņu nemitīgi domāju? Pieskāros tām, sava ķermeņa daļām, kurām bija pieskāries Sandijs, bet tik pat ātri arī atrāvu rokas no sevis.
Izkāpu no gultas un piegāju pie loga. Apliku rokas sev apkārt un raudzījos tālumā. Gultā novibrēja telefons, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tikai turpināju skatīties tālumā un domāt par to, kas ar mani ir noticis.
Es esmu nogurusi. No visa. No dzīvajiem un arī no tā, kas nav dzīvs. Pilnīgi no visa. Pat no dzīvošanas. Izgāju no istabas un devos vannas istabas virzienā. Man vajag aukstu dušu. Varbūt tā spēs izkliedēt domas, manā prātā.
Pēc aukstās dušas devos uz virtuvi. Ieskatījos virtuves pulkstenī un secināju, ka varētu jau sākt gatavot brokastis. Pārmeklēju visus plauktiņus un skapīšus, līdz atradu kartupeļus. Lēnā garā tos nomizoju un sagriezu tā kā "frī" kartupeļus. Uzliku sildīties pannu un uzlēju uz tās eļļu.
Kartupeļi ir gandrīz gatavi, tagad tikai jāizdomā, ko pie tiem vēl pieēst klāt. Atvēru ledusskapi un tur uzreiz iekrita acīs gurķi un tomāti. Aplūkoju pārējo ledusskapja saturu, līdz kamēr ieraudzīju bundžiņu ar krējumu. Tieši laikā!
Veikli sameistaroju salātus no gurķiem tomātiem un krējuma un beigās piegriezu nedaudz sīpolu. Wuala, brokastis gatavas un pulkstenis jau rāda, ka ir pusdivpadsmit. Aizgāju pamodināt Baibu, jo man arī vajag jaunas drēbes.
Es stāvu apģērbu veikalā, kleitu nodaļā. Es jau ilgi skatos uz skaistajām kleitām un nezinu, kuru, lai izvēlos. Baiba pienāk klāt pie manis un pāri manam plecam skatās uz kleitām man rokās.
-Ņem to tirkīzzilo kleitu ar lillijām! Tā tev labāk piestāvēs! - Baiba, kā lasīdama manas domas, pasaka, kuru kleitu man izvēlēties. Kleitai es piemeklēju tirkīzzilas laiviņas uz minimālu papēdīti un jūtos apmierināta par savu izvēli. Protams ar Baibas palīdzību!
Nu jau biju uzvilkusi jauniegādātās drēbes un ar Baibu staigājām pa parku. Apsēdāmies parkā uz kāda omulīga soliņa, lai notiesātu saldējumus. Raudzījos apkārt un kaut kas sirsniņā sāka kņudēt... Sāpes, greizsirdība, vientulība... Viss...
-Klau, labāk ejam kaut kur pie ūdens! - ierosināju, jo vairāk nespēju skatīties uz šiem laimīgajiem cilvēkiem. Arvien vairāk sirdi sāk kņudināt tas, ka esmu viena... Ka man nav mīlošs puisis, kuru vēlāk saukt par vīru... Nav kāda maza princese, vai kāds drosmīgs kareivis... Domas mani sāk smacēt un raisīt kamolu kaklā... Man nekad nebūs laimīgas ģimenes...
Piecēlos kājās un sāku skriet prom. Cik nu ātri es varēju paskriet ar laiviņām... Manas acis sāka aizmigloties un es skrēju, tik ilgi, līdz kādā ietriecos.
-Atvainojiet, es neieraudzīju jūs.... - ar asaru aizmiglotām acīm skatījos uz cilvēku, kurā ieskrēju. Es nevarēju īsti saskatīt viņa seju. Bet tad viņš mani apskāva...
-Piedod Agnese... Lūdzu piedod man.... - Tas bija Dāvids. Nolikusi galvu viņam uz pleca raudāju. Viņš man čukstēja matos atvainošanās vārdus un arī mierināja mani. Pie mums pieskrēja Baiba un redzot mani ar Dāvidu, visu nedaudz pārprata.
-Es jūs atstāšu divatā balodīši! - viņa noķiķinājās un jau taisījās iet prom, bet es satvēru viņas roku.
-Baiba, paliec, tu visu pārprati. Šis ir Dāvids, mans brālis, es tev vakar stāstīju. - paskatījos uz viņu ar kucēna actiņām un viņa samīļoja mani. Dāvids Baibai piemiedza ar aci un viņa ieķiķinājās. Jau atkal es te neiederos...
Baiba pie sevis uzaicināja Dāvidu, izskatās, ka viņai viņš ir iepaticies. Protams man bija jāseko viņiem nopakaļ. Viņi gāja man pa priekšu ķiķināja, uķinājās, tā it kā būtu pāris.
Viss, es to vairs nevaru izturēt! Apgriezos ar muguru pret viņiem un jau atkal sāku skriet. Es nespēju izturēt šīs sāpes! Kājas mani veca uz jūru. Tagad es saprotu, ka man nekad nebūs pilnvērtīga dzīve... Man nebūs laimīga ģimene, ar mīlošu vīru un maziem, māju vandošiem ķipariem... Man nav jēgas dzīvot... Neviens mani nesaprot un nesapratīs! NEKAD! Es labāk aiziešu no šīs dzīves un būšu blakus māmiņai.
Kājas jau mani bija aizvedušas līdz jūrai. Izstiepu rokas katru uz savu pusi un ieelpoju jūras smaržu. Uzpūta spirgts vējš, kas lika parādīties zosādai uz manas ādas. Apliku rokas sev apkārt un devos ūdens virzienā. Pieejot pie ūdens novilku laiviņas un atstāju tās tur pat krastā, gan jau kādam noderēs...
Ūdens, jau bija man līdz viduklim, bet es neapstājos. Es devos uz priekšu skatīdamās tālumā. Man vienalga, ko par mani tagad domā cilvēki. Es vienkārši gribu nomirt, lai beidzot būtu miers. Lai beidzot visi būtu laimīga un nevienam vairs nebūtu jāskatās uz manu pretīgo seju...
Esmu iegājusi tik dziļi, ka ūdens jau ir man līdz zodam. Es neatnācu peldēt... Es atnācu nomirt... Ievilku elpu vēl pēdējo reizi un palīdu pilnībā zem ūdens. Atvēru acis un skatījos apkārt. Šeit ir tik skaisti! Man sāka pietrūkt skābeklis, bet es nespirinājos un pat necentos uzpeldēt augšā, lai ievilktu elpu. Es vienkārši sēdēju zem ūdens un apbrīnoju skaisto skatu.
Pamazām viss palika melnāks un tumšāks. Beidzot es būšu kopā ar māmiņu, beidzot es būšu laimīga...
**********
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-11/762971">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-11/762971
Un kaut kas jau piepildīsies