Nu... ko... ? Turpinam? :) Man tik ļoti patīk un liek smaidīt tie plusiņi, ko Jūs mīļie saspiežat. Bet vēl vairāk manā sejā iemirdzas smaids, kad kāds uzraksta kādu jauku vārdu komentārā.
Paldies Jums! Spiežam pa plusiņiem un turpinam lasīt!
Stāstu galvā jau esmu beigusi.. Un rezumējums ir tāds, ka daudzuma ziņā varētu sarakstīt grāmatu.
Klaudijas skatupunkts.
Man regulāri šļircēja zāles, lai es būtu mierīga. Daudz nācās gulēt, taču, kad biju pie skaidras apziņas, mani tracināja ''līdzjūtīgās'' māsiņas, kuras regulāri taujāja kā jūtos. Kā gan var justies pēc labākās draudzenes zaudējuma? Un nevis tāda parasta zaudējuma kā strīda, bet gan nāves? Kā es tad varu justies? Bet skaļi protams viņām neko neteicu. Vien mazliet tēloti pasmaidīju un noteicu, ka pamazām sāku atkopties.
Ciemos arī neviens lāgā nenāca. Bija atnācis Maikls un Emmas tēvs atnesa banānus. Manai mātei kā vienmēr bija darba pilnas rokas veco laužu pansionātā, tamdēļ viņa izmantoja mobīlo tālruni, lai ar mums sazināties. Bet, patiesībā, es nevēlējos ne ar vienu runāt. Un vēl, jo mazāk ar savu pedantisma pilno māti. Maiklam regulāri rakstīju sms, lai zinātu vai viņam viss ir labi. Atbildes bija skopas, taču viņu var saprast. Mīļotā cilvēka zaudējums ir bezgala smags trieciens.
Taču, tagad es sēdēju Emmas dzīvoklī. Pretī sēdēja Lauma un mēs vienkārši klusējām. Abas vienlīdz labi nojautām, ka sagaidīt Maiklu ar mazo meitiņu būs sāpīgi. Lauma vienkārši ar acīm pajautāja un, kad piekrītoši pamāju, papildināja man tēju. Tā mani nedaudz nomierināja. Vismaz Lauma vairs tik uzkrītoši nevarēja manīt, ka man trīc rokas. Kaut gan patiesībā mans stāvoklis nebija diezko uzlabojies. Viesistabas klubkrēslā sēdēju kā uzvilkta stīga.
Neviena no mums nezināja, cik ilgs laiks bija pagājis. Pulkstenim pievērsos vien brīdī, kad Lauma pamāja, ka aizvien sēžu vecās, pelēkās treniņbiksēs un saķepušiem matiem. Kaut ko vajadzēja mainīt. Man pašai nebija spēka paveikt nekādus darbiņus, tāpēc Lauma pieteicās man palīdzēt. Vannā tika ielaists patīkami silts ūdens un vannas putas. Viņa novilka man halātu no pleciem un lika kāpt vannā. Jutos savādi. Kad mani mati bija izmazgāti un viss ķermenis smaržoja pēc ķiršiem un persikiem es beidzot varēju kāpt laukā.
Viņa man iedeva savu melno žaketīti un krellītes. Uzvilku tuniku un mākslīgu smaidu sejā. Es jutos kā maita, jo galu galā tagad gribu ieņemt Emmas vietu. Lauma laikam redzēdama manu skatienu nopūšas un atsaka :''Bet, viņš jau pats teica, lai Tu viņu sagaidi..'' .
Sapratu, ka viņai taisnība un pasmaidīju. Pa īstam.
Leo bija aizgājis pēc kūkas un dāvaniņas mazmeitiņai.
-''Tu esi patīkama.. '' - nosaka Lauma.
Es gandrīz aizrijos ar atlikušo tēju..
-''Tu taču neesi biseksuāla?'' - saspringta un šokēta jautāju.
Lauma apiet riņķi pa istabu un nostājas man aiz muguras. Skūpsts uz kakla. Es samulstu un pagriežos.
