Stāsts par depresiju, ziemu, tabletēm, prātu un tiem. Praktiski stāsts par neko bet redzēsim, varbūt to pat būs vērts turpināt un izveidot stāstu par kaut ko.
Cold air of winter that reminds you of smoke,
takes your last breath and starts to choke.
Memories so vivid floating in air,
when cold winter breeze goes through my hair.
Winter with it's ghastly silence invites my heart,
winter with it's void makes my soul fall apart.
Ziemas aukstais gaiss atnes daudz atmiņu. Nez kāpēc tieši tas gaiss, kam ir dūmu pieskaņa un garša. Tas atnes dažādas atmiņas, bet tām visām ir negatīva pieskaņa, jo nekas nepaliek pozitīvs, kad tas iziet cauri negatīvajam filtram. Tā tas ir arī ar manu prātu. Ikviena pozitīvā un optimistiskā doma vai atmiņa tiek negativizēta. Tā tas jau ir pārāk ilgi. Vai pie depresivitātes un personības traucējumiem pierod? Šķiet, ka jā, jo kādu laiku man tā ir norma un ikdiena.
Ikvienam cilvēkam pienāk brīdis dzīvē, kad prāts liek saprast, ka pasaule nav tik skaista un jauka. Tas brīdis nav pilnībā adekvāts, jo viss šķiet negatīvāks kā tas patiesībā ir. Dažām neveiksmīgām būtnēm gadās tieši šajā posmā palikt uz ilgu laiku. Un te nu es arī esmu. Kārtējais piektdienas vakars pavadīts gultā, apbrīnojot lampu putekļus un griestu daiļumu. Bet arī pie tā piedod. Ar laiku beidzas fāze, kurā citi bļauj, ka prāts ir tavs inaidnieks un tu gribi izkļūt no savas galvas, tas pāriet, nākošais posms ir tieši zīmīgs ar pretējo - prāts kļūst par tavu draugu. Vairs istabā neesi tikai tu, tev blakus guļ tavs prāts, ar kuru tu vari veidot, godīgi sakot, tīri loģiskas sarunas un diskusijas, protams, būtu dīvaini skaļi sarunāties ar savu prātu, tas notiek galvā un domās. Ironiskā kārtā tu pat beidz meklēt citus cilvēkus, jo saproti, ka tavs prāts ir pietiekami interesants, ja ne interesantāks par citiem cilvēkiem. Tam var uzdot jautājumus un sagaidīt atbildes, kuras ne vienmēr būs tādas, kādas gaidīji. Šie murgi atgādina kaut kādu paša cilvēka ārstēšanās procesu, kurā cilvēks saprot, ka tik tik slikti, ka cenšas visu mākslīgi pavērst par kaut ko labu. Varbūt arī ar mani tagad tā ir.
Pienāk arī posms, kad ķermenis sāk izjust domas, tu jūti kājas pirkstus kustamies, kad pārsteidz sevi ar kādu domu, kas ir pārlieku sāpīga. Bieži var arī attapties no liela saspringuma ķermenī, kas radies no domām vien. Un tās ir tikai dažas no zīmēm, kuras liecina par to, ka tavs prāts ir pārņēmis tavu fizisko ķermeni. Bet ne tikai prāts kontrolē tavu ķermeni, to kontrolē arī rituāli un mans rituāls paredz, ka man ir pienācis laiks kaut kam, kas simbolizētu miegu, jo par normālu iemigšanu to vairs nevar nosaukt. Rituāls vienmēr sākas ar aukstu glāzi ūdens, kura tālāk tiek papildināta ar baltu tableti, kurai pienākums ir nodrošināt, lai es iemigtu un tālāk to papildina vēl neliels malks ūdens, ar nelielu, patīkamu aukstuma sajūtu vēderā.
Soli pa solim tuvojos vannas istabas durvīm, jo tumsa šo procesu padara apgrūtinātu. Skats netīrajā spogulī arī pieder manai rutīnai gluži kā tabletes iedzeršana pirms zobu tīrīšanas, lai apguļoties gultā, tā uzreiz iedarbotos, jo lai arī cik ļoti tavs prāts būtu kļuvis par tavu draugu, tu nevēlies ar to pavadīt laiku vientā bez īpašas nepieciešamības. Zobu tīrīšana arī vienmēr šķiet, ka aizņem mūžību, jo skaties spogulī un redzi tos nomocīto seju, kura izskatās veca, kaut gan tāda tā nav, zilie riņķi zem acīm dod izskatu, kas vairāk atgādina filmu tēlu, kurš nav gulējis vairāas dienas pēc kārtas. Bet tāda ir ikdiena un arī pie tā pierod. Tas ir pārsteidzoši, pie kā tik cilvēki pierod. Zobu higiēna interesantā kārtā arī ir neatņemama sastāvdaļa depresīviem cilvēkiem, kas šķiet interesanti, jo cilvēks, kas neredz nākotni sev pārāk tālu, rūpējas par to, lai nākotnē nebūtu problēmu ar zobiem, tajā var saskatīt kaut kādu apslēptu optimismu "a ja nu tomēr nākotne pienāk un es nodzīvoju tik ilgi?". Un nu pienācis arī laiks beidzot doties gulēt, vai vismaz uz kaut ko, kas atgādina miega simulāciju, jo no dabīguma manam miegam nav ne smakas.
Izslēgta gaisma atņem pēdējo spīdumu visā mājā un es varu spert savus septiņu soļus līdz guļamistabai un savai gultai. Varbūt mani pat mīt liela deva optimisma, jo šo ceļu vienmēr veicu ar atvērtām acīm, lai gan pilnīgi neko nevar saskatīt. Līdz brīdim, kad tieku līdz gultai un acis ir pielāgojušās tumsai.Pa ceļam līdz gultai tomēr neatņemama daļa no rituāla ir arī paskatīšanās pa nelielo caurumu žalūzijās, lai pamanītu mēness spīdumu. Šī sprauga žalūzijās ir neliela, bet konkrētā laikā es vienmēr varu redzēt mēnesi, kas simbolizē vienīgo gaismu lielajā tumsā. Arī šoreiz kā dažas citas reizes es nolēmu kaut uz sekundu apstāties un palūkoties uz mēnesi caur šo nelielo spraugu. Neviena paša mākoņa, viena vienīga nakts gaisma mēness pavadījumā, kaut gan ir nakts, ārā izskatās pēc agra, tumša rīta. Tālumā esošās koku galotņu kustēšanās vien ļauj noprast par vēju, kas noteikti visu ārā padara aukstu kā ledus.
Tālumā esošie bērzi pat kustās vēja ietekmē un to baltā daļa atgādina lēnas un maigas kustības gluži kā dejā. Nē, tas tomēr nav pareizi. Bērziem nevajag kustēties tik tuvu pie stumbra. Bet kaut kas balts tālumā kustās. Pieejot un paverot nedaudz žalūzijas paverās skats, ka tas nav viens balts plankums, kas blāvi kustās, to ir vairāk. Tās ir kā baltas, nedaudz caurspīdīgas lodes, kuras paliek nedaudz lielākas. Dīvaini, varbūt tablete sāk jau iedarboties un man veidojas blāvas redzes halucinācijas. Toties tas izskatās pārāk reāli. Šīs lodes tuvojas un sāk veidot citu kontūru, tās sāk izskatīties pēc cilvēku ēnām, kuras piecēlušās kājās un plūstoši, bez kustībām, tikai tuvojas man. Tā tas nevar būt, jo tās vairs nevar būt halucinācijas, es apzinos, kas notiek visapkārt un, šim tā nebūtu jābūt, bet tas tā ir.
Sirdī sāk plosīties satraukums, es aizveru žalūzijas un skrienu un virtuvi pēc kabatas lukturīša. Par laimi acis jau ir pieradušas pie tumsas un man nav jāislēdz vairs gaisma, jo spožā mēness gaisma pat izgaismo visu māju. Taču sperot soli ārpus savai istabai un pagriežoties uz virtuves pusi, sirds vēl straujāk sāk sisties, arī aiz virtuves žalūzijām ir redzamas baltas cilvēku ēnu kontūras aiz tām. Kas šeit notiek? Tas laikam butu vispareizākais jautājums šajā situācijā. Es speru soli atpakaļ savā istabā. Katrs solis šķiet tik skaļš. Es vēlreiz paveru nedaudz žalūzijas vaļā, taču šīs baltās ēnas ir jau pavisam tuvu. Tuvākā ir apmēram divdesmit metru attālumā, ta atgādina baltu cilvēka ēnu, apmēram divu metru garumā, kura piecēlusies un slīd man pretim.
Arī elpošana paliek skaļāka un pieskaņojas jaunajam sirds ritmam. Es mierīgi aizveru žalūzijas un skrienu uz koridoru un nosēžos stūrī, ar skatu tieši pretī durvīm. Ja kaut kas nāks, tad es to redzēšu. Es sēžu pavisam mierīgi un klusi, pats skaļākais ir tikai mana sirds, kaut gan ausīs džinkst klusums. Panika pārņem manu ķermeni un nemanot sāk rokas trīcēt. Sekunde pēc sekundes vien iet, bet panika tikai kāpj un kāpj. Brīdī, kad tu dotu savām bailēm desmit ballu skalā vērt'dejumu desmit, tu sasniedz vienpadsmit un saproti, ka tik dzīvi kā tagad, tu nekad agrāk nejuties, šī sajūta ir jauna, bet šo īso atklāsmi atkal pārņem panika, acis tik plaši atvērtas, skatiens tik pielipis durvju rokturim un gaida, kad tas pagriezīsies. Ik pa laikam liekas, ka tas nedaudz pakustas, bet attopies, ka tā ir tikai iztēle uz nogurušās acis, kuras nav mirkšķinātas veselu mūžību. Es tās ātri aizveru, taču pēkšņi ausu džinkstēšanu ausīs pārņem durvju roktura pagriešanās troksnis, es cenšos atkal atvērt acis, taču viss paliek melns, skaņa ātri pazūd un es aizmiegu.
