Jau beigas... paldies tiem, kas lasīja. :) bet būs vēl epilogs ;)
51. nodaļa. Beigas.
Nodzīvojot dažas dienas bez Džona, es sapratu, ka nevaru bez viņa. Es vēl brīnos, kā es varēju nodzīvot trīs gadus bez cilvēka, kuru mīlu vairāk par visu. Bet es varēju. Tagad satiekot viņu, es piedzīvoju daudz ko. Sāpes, prieku, laimi, garlaicību. Un es sapratu, ka bez viņa mana dzīve ir nekas. Izdomāju, ka es aiziešu pie viņa un viņam to pateikšu. Uzvilku savu sarkano pieguļošo kleitiņu un melnas laiviņas. Matus es ieveidoju lokās. Gribu izskatīties satriecoši. Paskatoties spoguli, es sapratu, ka tā tas arī ir. Aizslēdzu dzīvokļa durvis un devos ceļā. Ceļu uz Džona dzīvokli es ne īpaši labi atceros, bet negribēju zvanīt Džonam, jo negribējās izbojāt pārsteigumu. Kaut kā tiku līdz pareizajai mājai, bet tas man aizņēma pusstundu. Aizgāju līdz vajazīgajām dzīvokļa durvīm, bet man nebija jāzvana, jo duvis jau bija puspavērtas. Dzirdēju balsis.
- Es tev teicu uz šejieni vairs nenākt! – dzirdēju nikno Džona balsi. – Tu saproti, ka tu turpini iesākto pat tad, kad mēs esam izšķīrušies! –
- Bet es tev lūdzu, piedod man! Es bez tevis nevaru! – raudulīgā balsī teica meitene.
- Tu sameloji manai meitenei! Tu pateici, ka esi mana līgava! Tevis dēļ mūsu attiecības izjuka! - Džons turpināja kliegt uz Nikolu. – Tagad viņa domā, ka es viņai meloju! –
- Bet viņa man pati teica, ka ir tava senā paziņa! – viņa atteica.
- Jā, sena paziņa staigā pa manu dzīvokli manā kreklā! – Džons sarkastiski noteica. Man nepatika dzirdēt Džonu dusmīgu, tāpēc es uzspiedu zvanīšanas pogu. Drīz vien pie durvīm parādījās Džons.
- Greisa? – Džons izbrīnīts teica. – Ko tu šeit dari? –
- Ē... es atnācu ciemos, bet izskatās, ka pie tevis jau kāds ir... netraucēšu jums apspriesties tālāk. – noteicu un griezos, lai ietu prom, bet Džons mani saķēra aiz rokas.
- Neej nekur. Tu man netraucē. – Džons teica un ļāva man ieiet viņa dzīvoklī.
- Nu čau, senā Džona paziņa. – Nikola ļauni teica.
- Sveika, Nikola. – pasveicināju.
- Džon, dārgais, es nu iešu. – Nikola teica un piegāja Džonam klāt, lai varētu viņu noskūpstīt, bet Džons pakāpās uz atpakaļu.
- Ej. – viņš vēsi atteica. – Greisa... – viņš iesāka, kad Nikola jau bija aiz durvīm.
- Tu man vari neko neskaidrot. – smaidot teicu. – es visu dzirdēju. – noteicu un pastiepos pirkstgalos un maigi noskūpstīju Džona lūpas. Sākumā viņš bija mazliet apjucis, bet tad atbildēja skūpstam un aiz vidukļa pievilka mani sev tuvāk.
