local-stats-pixel fb-conv-api

Dzīve iet uz priekšu 50. nodaļa1

50. nodaļa

- Greisa, ko vinš te dara? Man palīdzēt viņam aiziet? – Filips jautāja, kad ienācām virtuvē, jau ceļoties kājās.

- Nē, nevajag. – atteicu un vēroju Filipa reakciju, bet viņs vairāk neko neteica un apsēdās vietā. – Sēdies, Džon – noteicu un norādīju viņam uz vietu blakus Filipam. – Varbūt tu gribī ēst? Es nesen pagatavoju auksto zupu un izvārīju katupeļus. – piedāvāju.

- Labprāt. – Džons, smaidot, teica. Kad jau taisījos liet zupu traukā, pie durvīm atkal kāds zvanīja.

- Kas tas ir šodien? – nikna jautāju pati sev un gāju atvērt durvis.

- Tu ko pats nevari ienākt iekšā? – dusmīgi jautāju Markusam.

- Piedod, man likās... – viņš centās kaut ko teikt.

- Piedod, vienkārši... šodien pie manis daudz ciemiņu. – noteicu.

- Tas nekas. Nu, kas tad pie tevis ciemos? – Markuss atplauka smaidā.

- Nac iekšā, redzēsi. – teicu un vilku viņu uz virtuvi.

- O! Negaidīti ciemiņi. – Markuss noteica, kad ieraudzīja Filipu un Džonu. Viņš ar abiem sarokojās un apsēdās brīvajā vietā. Es apsēdos savā un turpināju ēst savu zupu.

- Kāpēc negaidīti? Greisa mani ieaicināja iekšā. – Džons teica. Markuss neko neteica tikai paskatījās uz mani ar jautājošu skatienu, bet es tikai smaidīju.

- Mani arī viņa iestūma virtuvē. – Filips smejoties teica. – Ā, un ja kas, kāpēc tu man sameloji, ka Greisa ir slima? –

- Es nemeloju. Viņa tāda izskatījās. Man kā labākajam draugam jārūpējas par viņu. – Markuss atteica paraustot plecus. Tālāk turpinājām ēst klusējot. Bet ilgi tas nesanāca, jo Filipam iezvanījās telefons.

- Greisa, piedod, man jāiet... – Filips teica un piecēlās kājās.

- Nekas, vari iet. – atteicu.

- Paldies par pusdienām, bija ļoti garšīgi. – viņš noteica un pielecās, lai varētu mani noskūpstīt uz lūpām, bet es pabīdījos nostāk, lai vinš varētu nobučot vaigu, nevis lūpas.

- Atā. – noteicu un neveikli pasmaidīju.

- Un kas tas bija? – Markuss jautāja, kad Filips jau bija aizgājis.

- Viņš domāja, ka teātris turpinās. – atteicu.

- Teātris? – Markuss nesaprata. Paskatījos uz vņu ar niknu skatienu liekot saprast, ka pastāstīšu vēlāk.

- Ļoti garšīgi, paldies. – Džons teica, kad bija apēdis visu.

- Man prieks, ka tev garšoja. – atteicu un pasmaidīju.

- Un paldies par to, ka tu mani neaizdzini prom. – Džons noteica un piecelās kājās. – Bet tagad gan es iešu. –

- Ā... labi... ej. – mazliet apbēdināta noteicu.

- Atā, ceru, ka mēs tiksimies drīzumā. – viņš teica iedeva maigu buču uz vaiga. Pavadīju viņu līdz durvīm un, kad viņš bija aizgājis, gāju atpakaļ uz virtuvi.

- Zini, Greisa, viņš tevi mīl. – Markuss teica.

- Kā tu to zini? – jautāju.

- Es redzu.- Markuss atteica un ar pikstu norādīja uz savām acīm. – Bet tagad pastāsti kā viņš panāca to, ka tu tik jauki pret viņu izturies. –

- Viņš man pateica, ka Nikola nav viņa līgava. Viņi satikās tikai trīs mēnešus. Viņam nepatika tas, ka viņa visiem meloja, ka viņi ir saderinājušies. Un es viņam ticu, jo viņa acis bija tik nopietnas un patiesas, ka... – nepaspēju pabeigt.

- Tas labi. Visi ir pelnījuši otro iespēju. – Mrkuss teica un pasmaidīja. – Un kas tas par teātri? –

- Ā, kad Džons pie manis bija atnācis, es negribēju, lai viņš redz, ka mani tas ir sāpināja, tāpēc mēs tēlojām, ka mēs ar Filipu esam pāris – skaidroju. – Bet tad es Džonam pateicu, ka tā nav, jo viņš izskatījas manāmi bēdīgs, kad to pamanīja. -

64 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

kad nākamā?:)

0 0 atbildēt