local-stats-pixel

Dzīve iet uz priekšu 30. nodaļa1

Sveikiii visiem, kas lasa manu stāstu. paldies jums :) paldies tiem, kas vērtē. ceru, ka patiks, lasiet, un lūdzu, lūdzu vērtējiet. pladies jau iepriekš :)

30. nodaļa

Džona skatpunkts.

Skrēju tēta mašīnas virzienā. Nevar būt, ka tētis sasitās. Viņš vienmēr brauca uzmanīgi. Pieskrēju klāt mašīnai. Ieraudzīju vīrieti visu asinīs. Nevaru saprast vai tas ir tētis.

- Tēt? Tēti! Tu mani dzirdi? Lūdzu atsaucies! – kliedzu vīrietim sejā un paņēmu viņa seju rokās. Ieraudzīju uz vīrieša kakla ķēdīti. Tēta ķēdīti. Nē, nē, nē, tas nevar būt. Dzirdēju sirēnas. Lūsija vai kāds no tiem bija izsaucis ātro palīdzību. Līdz slimnīcai nav tālu. Ja arī mans tēvs ir nodevējs, es viņu mīlu. Tas nevar būt tētis. Nevar.

- Brauksiet līdzi? – viens no ārstiem jautāja. Mēģināju sakarīgi padomāt. Nezinu cik ilgu laiku domāju ko man atbildēt. Cik smieklīgi. Man ir jāpasaka tikai jā vai nē, bet es nevaru izdvest nevienu skaņu. Es negribu braukt. Negribu redzēt kā ārsti centīsies glābt tēvu. Pakratīju galvu noliedzoši. Tāpatās drīz būsim slimnīcā. Lēnām gāju uz mašīnu, kur mani gaidīja Markuss un Greisa. Lūsija bija pie ārstiem kaut ko viņiem teica un tad viņi brauca prom. Lūsija apsteidza mani. Iekāpa mašīnā un iedarbināja to. Iekāpu mašīnā. Uz rokām man bija asinis. Mana tēva asinis. Vienīgais, kas liecināja, ka tas ir tētis, bija viņa ķēde ap kaklu. Vairs nekas. Pat kurpes, kuras viņš nemainīja jau gadiem, nebija viņa. Centos neraudāt. Ļoti centos. Negribēju Greisas priekšā izskatīties vājš. Viņa pieglaudās pie manām krūtīm, apkampu viņu. Tad viņa piecēlās saņēma manu seju rokās un skatījās man acīs, bet neko neteica. Man nevajadzēja vārdus. Es redzēju viņas acīs mieru. Tās mani nomierināja. Es mīlu Greisu, jau ilgi, bet tagad es varu izbaudīt viņas pieskārienus. Viņas acis man teica, ka viss būs labi. Es tām ticēju. Viņa palaida manu seju un atkal pieglaudās manām krūtīm. Pēc piecām minūtēm mēs jau bijām slimnīcā.

Greisas skatpunkts.

Dzirdēju Džona sirdspukstus. Tie bija ļoti skaļi. Viņa tēvs iespējams varēja mirt. Viņš viņu mīl, neskatoties uz to, ka viņš ir Logana pusē. Es saprotu. Centos nomierināt viņu. Un izskatās, ka man tas izdodas. Viņš apķer mani ciešāk,kad iebraucam slimnīcas stāvvietā. Kāpām ārā no mašīnas. Turēju Džona roku. Vinš bija paņēmis manu roku ļoti stipri, tas man teica, lai es nepametu viņu. Redzēju kā Džons mēģina savaldīt asaras. Viņa tēvs dzīvos, es ceru. Iegājām slimnīcā. Piegājām pie lodziņa, kur bija rakstīts „reģistratūra” un Džons nosauca sava tēta vārdu un uzvārdu, mums pateica, ka viņam vēl nav palātas, bet ārsti dara iespējamo, lai izglābtu viņu. Aizgājām līdz palātai, kur operēja viņu. Mēs gaidījām,un ilgi. Mamma aizgāja pie vecmammas, bet ik pa brīdim atnāk pie mums. Es nekur negāju, negribēju Džonu atstāt vienu. mamma saka, ka vecmammai bija insults, bet tagad viņai ir labāk, tikai viņa ar grūtībām runā un nevar pakustināt kreiso roku. Vectēvs visu laiku ir pie vecmammas. Markuss bija pie viņas, bet tagad viņš sēž ar mums. No palātas iznāca ārā ārsts. Piecēlāmies kājās, Džons saspieda manu roku.

- Ziniet, es teikšu visu kā ir. Viņam bija iekšējā asiņošana, bet mēs to apstādinājām. Stāvoklis ir kritisks, bet es zinu tikai dažus cilvēkus, kuri izdzīvo pēc tādām traumām. Viņam ir augstākā līmeņa apdegumi, bet viņš ir dzīvs. Šobrīd viņš guļ, un pie viņa iet nevajag. – to pasakot ārsts aizgāja. Paskatījos uz Džonu. Šoreiz viņš asaras nenovaldīja un sāka raudāt. Apskāvu viņu cik cieši vien varēju.

- Ej un nomagā seju un rokas. Es iešu pie vecmammas. Ja kas tā ir 67 palāta. Es tevi gaidīšu. – teicu Džonam un palaidu viņa roku.

- Labi.-

Gāju uz vecmammas palātu. Ieejot palātā, pasmaidīju, paskatoties uz vecmammu, sapratu, ka ir trakāk nkā mamma teica, viņas seja bija ļoti bāla un viņa gulēja bez spēka.

- Čau vecmāmiņ! – smaidīga teicu.

- Čau... Greisiņ... – vecmamma knapi izteica šos vārdus. Biju tik nogurusi. Dzirdēju tikai kaut kādu murmināšanu. Migu ciet uz krēsla. Palātā ienāca Džons. Dzirdēju, ka viņš nosauc savu vārdu un viss. Es jau gulēju. Pamodos no runāšanas. Nesaprotu kā tad es varēju iemigt, kad kāds runā, ja es pamodos no runāšanas? Acis vaļā nevēru, jo dzirdēju savu vārdu.

- Pedējajā laikā Greisa ļoti ātri nogurst. – mammas balss teica.

- Vispār šis pēdējais laiks ir tikai divas dienas. – atverot acis iesaucos.

- Greisa! Tu jau pamodies! – mamma pagriežoties pret mani teica.

- Jā... – nomurmināju. Pēc gulēšanas jutos labāk. Blakus man sēdēja Džons.

- labrīt, saulīt. – Džons smaidīgs teica.

- Ko? Ir jau rīts? – jautāju.

- Nē, ir tikai vakars. – sarunā iejaucās Markuss.

Logana skatpunkts

- Idioti! Idioti! Jūs nekam nederīgie! Jūs ko nevarējāt sarīkot to avāriju, lai viņš nomirst? – ļoti lielās dusmās kliedzu uz saviem padotajiem.

- Bet kā mēs varējām zināt, ka viņš izdzīvos? – jautāja sīkākais.

- Jūs vairs neesat nekam vajadzīgi! – uzkliedzu abiem un izvilku noatvilknes pistoli. Izšāvu vienreiz. Sīkākaiss gulēja uz zemes. Izšāvu otreiz, otrs padotais nokrita viņam blakus. Sajutos priecīgs, par to, ka viņi saņēma savu sodu par manis piekrāpšanu. Ieliku pistoli atpakaļ atvilknē. Pasaucu miesassargu un teicu, lai savāc līķus.

80 3 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Logans? Kas ir Logans? Vaitad nebija Kalebs??

3 0 atbildēt