local-stats-pixel

Dzīve iet uz priekšu 28. nodaļa0

lūk arī nākamā. :) vērtējiet, lūdzu

28. nodaļa

Džons man sekoja. Markuss skatījās uz mani. Viņš smaidīja. Pasmaidīju pretī. Iegājām visrtuvē.

- Mmmm... kā te smaržo! – iesaucos tiklīdz sajutu ceptu kartupeļu smaržu.

- Visi sēdieties pie galda!! – vectevs ar smaidu sejā visiem paziņoja. Drīz mēs visi bijām jau sasēdušies pie galda un ēdām garšīgi ceptos kartupeļus un salātus.

- mmm. Ņamma! – teicu skatoties uz Markusu. Nekā īpaša jautajā ēdienā nav, bet man ļoti garšo. Markuss tikai sēdēja man pretī, smaidīja un skatījās uz mani un Džonu.

- Beidz! – nočukstēju. Markuss novērsās. Paskatījos uz Džonu. Mamma ar vectēvu runāja par kaut kādām ikdienišķām lietām. Kāds ik pa laikam izteica kaut kādu joku. Visi smējāmies. Man patika šī sajūta. Kad visi draudzīgi sēdējām pie galda un runājām. Es vienmēr tā jutos, kad vectēvs bija blakus. Nezinu kā, bet viņš spēja visus sasmīdināt. Tagad es sapratu, ka šī ir mana ģimene. Man šeit ir jābūt. Atcerējos kad Džeina bija mana labākā draudzene. Mēs sēdējām pie šī paša galda ar visiem. Klāt vēl bija vecmamma. Un tad es iejautājos:

- Mēs varēsim apciemot vecmammu slimnīcā? –

- Jā, protams, Greisa. – vectēvs man atbildēja smaidot. Bet varēja redzēt viņa scīs sāpes. Viņš patiesi mīlēja manu vecmammu. Vienmēr skatoties uz viņiem, es smaidīju. Kaut vai viņi strīdējās diezgan bieži un teica, ka šķirsies, viņi vienalga palika kopā. Arī tagad par to domājot pasmaidīju.

- Kāpēc tu smaidi? – Džons iejautājās.

- Ai, tāpatās... – atbildēju. Visi jau bija paēduši un vāca nost visu no galda. Nolēmu šoreiz palīdzēt. Pat strādājot vectēvs jokoja. Džons pievienojās visiem.

- Eu eu eu Džon! Fiksi apsēdies! Staigāt šodienai tev jau pietiek. – mamma nokomandēja.

- Bet... – Džons centās kaut ko iebilst.

- Nekādus bet! Sēdi! – mamma teica norādot uz krēslu pie galda.

- Man ko tagad sēdēt un skatīties kā jūs visi te strādājat? –

- Jā, ja vēlies vari skatīties. –

- Tad es arī varu paskatīties kā jūs mazgājat traukus? – nevainīgi iejautājos.

- Ha! Sacerējies! Fiksi pie darba! – mamma iesaucās uzsitot ar dvieli man pa dibenu.

- Kas tas tikko bija, ko? – jautrā balsī iesaucos, atvēru vaļā krānu un sāku šļakstīt mammai visrū ūdeni. Pret mani nostājās Markuss un vectēvs. Džons visu noskatījās no malas un smējās. Drīz vien es biju slapja.

- Eu! Trīs pret vienu! Tas nav godīgi! Mamma nosēdināja malā Džonu, lai es palieku viena, ja? – iesaucos.

- Un kas teica, ka es būtu tavā pusē? – Džons iesmējās.

- hm. Tātad visi mājā ir pret mani, ja? Nu labi! Tad es jums nepalīdzēšu mazgāt traukus! – teicu un tēloju, ka esmu apvainojusies.

- Nu labi, es bšu tavā pusē. – visi kopā ieteicās. Visi sākām smieties. Drīz visi atsāka mazgāt, slaucīt un likt vietā traukus. Es mazgāju, mamma slaucīja un vectēvs lika vietā. Markuss jau bija apsēdies atpakaļ pie galda un ēda atlikušos salātus. Kad viss bija pabeigts, bija jau vēls un izdomājām, ka ir jāiet gulēt, jo mēs jau no paša rīta brauksim uz pilsētu pie vecmammas uz slimnīcu.

- Kurš kur gulēs? – vectēvs jautāja.

- Es kā vienmēr savā istabā. – mamma teica.

- Es arī tur, kur vienmēr. – teicu.

- Nu es varu ar Oliveru vienā istabā. – Mrkuss ieteicās. Vairāk istabu mājā nebija.

- Nu tad Džons var Greisas istabā uz dīvāna. – mamma ieteica.

- Labi. – Džons pasmaidīja un skatījās uz mani. Palīdzēju mammai saklāt visiem gulatas un gāju pārģērbties, jo es vēl joprojām biju slapjās drēbēs. Nebiju paspējusi uzvilkt krekliņu, kad manā istabā kāds ieāca.

82 3 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000