local-stats-pixel fb-conv-api

Dzīve aiz maskas [30]4

109 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-29/816980

Manā rokā stāvēja šampanieša glāze un es dzirkstošo dzērienu uzlūkoju. Mazie gāzes burbulīši sparīgi centās nonākt zeltainā šķidruma virspusē it kā tiem nebūtu, ko elpot glāzes dibenā.

Es jutos tāpat.

Džeks runāja ar dažiem ciemiņiem un es centos sarunā iedziļināties, taču nespēju, jo jutu Pīteru mani novērojam. Viesi jau bija daudz maz norimuši ar saviem skatieniem, kamēr Džeka tēvs nenovērsa ne acu no manis. Visu vakaru es tiku uzmanīgi novērota - katrs mans solis, katra manas rokas kustība, katrs mans elpas vilciens netika nepamanīts. Es jutos kā plastmasas būrī - es smaktu nost.

Nespēdama vairs šo mokošo sajūtu izturēt, es atvainojos Džekam un izgāju no deju telpas. Spožs sudraba pilnmēness pārklāja Ņūtonu īpašumu un stāvot uz maza balkoniņa es lūkojos skaistajās nakts zvaigznēs. Tās bija skaisti piesējušas tumši zilās debesis. Vēsais ziemas gaiss apskāva manu ķermeni un jutu, kā tas zogas pie maniem kauliem, taču es labāk salu nost kā atgriezos tai telpā.

No aukstuma instinktīvi apskāvu savu ķermeni it kā tas man liktu justies siltāk un sajutu kādu man uzliekam žaketi uz pleciem. Es pazinu šo saldo smaržu, tādēļ savilku to ciešāk sev apkārt. Kā, lai es šo patīkamo smaržu neatpazītu?

- Vai ar tevi viss kārtībā? - Džeks jautāja pievilkdams mani no mugurpuses sev klāt.

- Jā, - es atbildēju vēl joprojām vērojot apburošās zvaigznes.

- Nāc iekšā, tu saaukstēsies, - mierinošs čuksts manā ausī.

Viņš atstutēja savu zodu uz mana pleca un es sajutu silto elpu uz sava kakla. Tā bija tik salda. Kā uz sitiena Džeks bija izdzēsis manu neērto sajūtu. Bet vai viņš to apzinājās? Vai viņš apzinājās, ka viņš bija kļuvis par manu glābiņu?

Es lēnām pagriezos un ieskatījos vīrieša acīs. Tās uzmanīgi mani vēroja. Ko tās redzēja? Par ko tās domāja? Uz vīrieti lūkojoties es sajutu sevī milzīgu mīlestības uzplūdi un, aptinusi savus pirkstus ap viņa kaklasaiti, pievilku viņu sev klāt un pastiepusies uz pirkstgaliem Džeku noskūpstīju. Viņš skūpstam atbildēja un viņa pirksti pieglaudās klāt manam vaigam it kā mēģinātu atbalstīt manu galvu. Skūpsts bija maigs un tas garšoja pēc saldā šampanieša. Manis pēc, šādi varēja paiet viss vakars.

- Alise, ja vēlies, es varu tevi aizvest mājās, - Džeks teica, kad biju pieglaudusi savu vaigu pie vīrieša krūtīm.

- Nē, viss ir kārtībā, - es gurdi nopūtos, - Bet es ceru, ka tu vairs neesi uz mani dusmīgs.

- Es uz tevi nebiju dusmīgs, - Džeks teica spēlējoties ar maniem matiem, - Es vienkārši nevēlējos, lai tu redzi šo atmosfēru.

- Piedod, - es atvainojos.

- Tev nav par ko atvainoties, - vīrietis iesmējās, - Galu galā es tevi saprotu, arī es vēlētos zināt kā tu agrāk dzīvoji.

- Tiešām? - es jautāju un no jauna ielūkojos Džeka acīs.

- Protams, - viņš pasmaidīja, noglāstot manu vaigu, - Vai tad tas nav normāli, ka tu vēlies uzzināt visu par cilvēku, kuru, - viņš iesāka, taču tika pārtraukts, kad kāds izteiksmīgi aiz mums noklepojās.

Vai viņš grasījās man atzīties mīlestībā? Protams, es zināju, ko viņš pret mani juta, bet būtu jauki kādreiz to arī dzirdēt. Taču, tagad, jaukais moments bija izgaisis. Džeks sarauca savas uzacis, no manis atkāpās un negribīgi pavērsās pret negaidīto traucētāju.

Man pavērsās skats uz skaistu garmatainu bruneti ratiņ krēslā. Viņai bija tumši brūnas acis un seja, kas piederēja uz žurnālu vākiem. Viņas brūnie garie mati sniedzās līdz pat sēdvietai un viņai mugurā bija zeltīta gara vakarkleita. Es nekad dzīvē nebiju redzējusi tik skaistu sievieti.

- Sāra, - Džeks sasveicinājās, liekot man šokā ieplest acis.

Sieviete man pretī bija Sāra?

- Sveiks, - viņa teica smalkā dāsnā balsī un izbrauca slaidu roku caur saviem zīdainajiem matiem, liekot man ievērot milzīgu dimanta gredzenu un laulību pirksta. Ieraugot manu pārsteigto seju, viņa iesmējās ar vissmalkākajiem smiekliem, ko jebkad biju dzirdējusi, - Džek, kur ir tavas manieres? Vai nevēlies mani iepazīstināt?

- Alise, šī ir Sāra, Sāra šī ir Alise, mana, - viņš iesāka un uz mirkli apklusa it kā mēģinātu atrast vārdus, - Manas māsas draudzene.

Pēkšņi es sajutos it kā viņš būtu iedūris manā sirdi milzīgu dunci. Manas māsas draudzene? Tas bija veids, kā viņš mani iepazīstināja savai bijušajai līgavai? Pat ne viņa paziņa, bet māsas draudzene? It kā viņam vispār nebūtu nekādas darīšanas ar mani?

- Džek, es tevi pazīstu pietiekoši ilgi, - Sāra iesmējās un mani uzlūkoja, - Viņš ir tāds joku pēteris, ne? - viņa nevainīgi jautāja, taču viņas balsī bija dzirdams tas pats izsmejošais tonis kā Džeka tēvam.

- Nē, - dzirdēju sevi atbildam, - Viņam ir taisnība, - es teicu ar mazliet aizkaitinātu toni savā balsī, - Es esmu šeit ar Mildu, - izmocīju smaidu pār savām lūpām, - Es atvainojos, - teicu un pat neuzlūkodama Džeku iegāju atpakaļ ballē.

- Alise, - dzirdēju Džeku saucam man nopakaļ, bet viņš man nedzinās pakaļ un varbūt tā bija arī labāk.

Es nevēlējos sagādāt abiem to prieku redzēt, cik ļoti tas mani bija sāpinājis -cik viegli viņš bija izbojājis visu šo vakaru.

Es piegāju pie galda ar šampaniešu glāzēm un paņēmusi sev jaunu dzirkstošo dzērienu izdzēru to visu vienā rāvienā. Pāri viesu dejojošajiem ķermeņiem es lūkojos uz balkonu, kur Džeks vēl joprojām runāja ar Sāru. Es centos aizmirst tos sāpīgos vārdus, taču bija par vēlu un manā kaklā bija iestrēdzis kamols.

Vai man te tiešām bija jāpaliek un uz šo šarādi jānoskatās?

- Skaists pāris, ne? - dzirdēju smīnošu balsi sev blakus, kurai šobrīd man tiešām nebija noskaņojuma, - Es brīnos, kā mans dēls jūs izdomāja atvest uz šo balli, kad viņš zināja, ka arī Sāra šeit būs, - Pīters teica, kad es biju vīrieša jautājumu noignorējusi.

- Ko jūs ar to gribiet teikt? - atcirtu.

- Vai tad jūs neziniet? - viņš izklausījās pārsteigts, bet es biju pārliecināta, ka vecais vīrietis to pietēloja, - Es zinu, ka abu attiecības nav tās labākās, bet viņi ir saderinājušies.

- Ko? - jutu savu pasauli lēnam brūkam kopā.

Viņi bija saderinājušies? Bet Džeks teica, ka ar Sāru sen jau izšķīrās. Man nevajadzēja ne par ko uztraukties! Bet tad, kādēļ es jutos tā it kā zeme zem manām kājām tiek lēnām nozagta? Vai viņš vienkārši par mani smējās? Nē, es tam neticēju, es biju pārliecināta, ka viņš pret mani juta to, ko es pret viņu. Viņš mani mīlēja, vai tad ne?

Džeks mani tālumā uzlūkoja starp balkona logu. Vai tādas arī bija mūsu attiecības? Vai tādas bija arī mūsu jūtas? Vai tās arī šķīra attālums un siena? Es jutu savās acīs sariešamies asaras.

Es neļaušu nevienam sevi šādu redzēt. Es neļaušu sevi pazemot vēl vairāk. Pietiek!

- Daudz laimes dzimšanas dienā, - es pagriezos pret Pīteru, - Bet es domāju, ka man ir laiks doties.

- Es jums izsaukšu taksi, - vīrietis man uzsmaidīja tā it kā būtu vinnējis kādu pokera spēli.

Vairs neko neteikdama, ar visātrāko soli, kāds bija iespējams uz augstpapēžu kurpēm, es izmetos no deju zāles. Kad biju pagājusi prom no viesiem es sāku skriet uz izejas pusi. Es pati pat nesapratu kādā veidā, bet es biju atcerējusies kā no pilij līdzīgā īpašuma tikt līdz ārdurvīm. Es sparīgi atrāvu vaļā lielās ozolkoka durvis un izmetos ārā. Sejā automātiski iecirtās milzīgais aukstums un es stāvi apstājos. Mana sirds joņoja kā traka un es saraustīti elpoju ledus auksto gaisu savās plaušās.

Pār manām acīm sāka birt asaras. Es jutos vīlusies, pazemota un man tik ļoti sāpēja, ka es nezināju, kur šīs sajūtas izlikt, ja nu vienīgi savās asarās. Zinādama, ka tik ātri nenomierināšos un gribēdama pēc iespējas ātrāk no īpašuma pazust es spēru soli, lai dotos prom, taču, kāds sagrāba manu elkoni.

- Alise, - dzirdēju Džeku elsojam un jau gribēju mesties riņķī un viņu apskaut, taču viss, ko es izdarīju bija izrāvu savu elkoni no viņa tvēriena, - Ko viņš tev pateica? - vīrietis nikni jautāja.

- Saki, Džek, - es iesāku, pati brīnīdamās par savu spēcīgo un drosmes pilno balss toni, - Vai tu esi saderinājies?

Iestājās klusums. Viņš neatbildēja. Kādēļ viņš klusēja? Vai tas nozīmēja, ka tas, ko viņa tēvs pateica bija taisnība? Vai tas nozīmēja, ka Džeks man bija melojis? Vai viņš tiešām bija saderinājies?

- Ļauj man izskaidrot, - viņš iesāka, taču vīrieti pārtraucu.

- Skaidrs, - es izdvesu un devos uz vārtu pusi.

- Tu man pat neļausi pastāstīt savu stāsta pusi? - viņš nopakaļ izmisīgi kliedza, bet nespēdama vairs neko dzirdēt pametu vīrieti vienu lielajā īpašumā.

Kad izgāju caur vārtiem mani jau gaidīja taksis un tajā iesēdusies devos mājās. Lūkojos ārā caur mašīnas logu, kad sapratu, ka man mugurā vēl joprojām bija Džeka žakete. Aptinu to sev ciešāk ap pleciem un ievilku dziļu elpu ļaujot nāsīm izbaudīt tās gardo smaržu. Pār maniem vaigiem sāka birt asaras, kas bija izlauzušās no manas salauztās sirds.

Cik es biju naiva!

Bet es vienalga viņu mīlēju!

Man ir sajūta, ka es sevi vedu strupceļā.. :D

109 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Ludzu ludzu turpini stàstu. Es sodien sāku lasiit un vnk nevareeju atrauties no staasta, liidz šai nodaļai. Jutos tik apjukusi, ka nav nodaļu vairaak un es palieku nezińā kas un kā..... es gaidu naskamaas nodaļas....tu esi super.
2 0 atbildēt
Nain, nepazūdi! I love you! Don't let go! emotion
1 0 atbildēt

Nav jauki apsolīt apciemot astrālī, bet beigās to neizdarīt. emotion 

0 0 atbildēt
Labs. emotion
0 0 atbildēt