- Par ko tu gribi runāt? - jautāju.
- Par vakardienu. - Aleksis teica.
- Vakardiena bija kļūda. Es par to negribu runāt, kas notika notika. Aizmirstam. - atbildēju vēsi un mierīgi.
- Nu labi aizmirstam. - Aleksis noteica.
- Brāli es gribu ēst. - Evelīna atskrēja pie Alekša un teica.
- Aiziesim uz kafejnīcu paēst. - viņš noteica.
- Brāli, Sāra un Samanta var nākt ar mums? -mazā jautāja.
- Ja, viņas vēlas. - Aleksis paskatījās uz mani un atbildēja.
- Es gribu. - Sāra raujot mani aiz rokas teica.
- Labi, ejam. - noteicu un devāmies lēnām uz kafejnīcu.
Sāra un Evelīna gāja mums nedaudz priekšā.
Varēja just kā Aleksis ik pa laikam vēro mani, bet es vienkārši vēroju ceļu uz prieksu, dēļ vakardienas abi jutāmies neērti.
Pēc pāris minūtēm iegājām piemīlīgā kafejnīcā. Sienas bija baltas ar sarkanām puķēm. Telpā bija sarkani ādas dīvāniņi un metāla krēsli ar sarkanu pārvalku.
Apsēdāmies stūrī. Sāra un Evelīna sēdēja galda viena pusē, bet es un Aleksis otrā pusē.
- Nu tā meitenes, ko pasūtīsiet? - Aleksis jautāju.
Visi lūkojamies ēdienkartē un izlēmām pasūtīt kopīgi vienu lielu picu. Kamēr pica cepās, mums atnesa dzērienus. Man un Aleksim melnas kafijas, bet meitenēm sulas.
Pēc 20 minutēm pica bija gatava, tā izrādījās lielāka neka biju gaidījusi. Ēdām, bet vēl daudz palika pāri.
Meitenes aizskrēja pēc saldējuma kokteiļiem.
- Mums vajadzētu apspriest to, ko mēs teiksim rītā, kad būsim pie Rodrigo. - Aleksis ieminejās.
- Vakarā, tagad es to nevēlos. - atbildēju un turpināju malkot kafiju.
Meitenes atgriezās ar lielām glāzēm. Kā man patīk, lai arī cik daudz iepriekš nebūtu ēduši, bērnu vēdaros vienmēr būs vieta saldējumam.
Pēc kafejnīcas, Aleksis piedāvāja mūs aizvest. Aizvedām Sāru un tad Evelīnu uz mājām un devāmies uz dzīvokli.
Novilku kurpes un devos uz balkonu. Ārā bija patīkams svaigs gaiss, lejā varēja vērot trauksmaino pilsētas dzīvi ar satrēgumiem. Manas pārdomas iztraucēja Aleksis, kas atvēra balkona durvis un sauca mani iekšā.
- Nu ko sāksim mācīties? - viņš noteica un krūzītēs uzlēja kafijai ūdeni.
/ Būs vēl /
