local-stats-pixel fb-conv-api

Dziedniece. Ceļš uz nāvi. 57

***

5. nodaļa

Nevarēju aizmigt. Nepārtraukti modos, jo likās, ka tūlīt, tūlīt kāds uzbruks.

Leo gulēja starp mani un Rafaelu. Mazajam tā bija drošāk.

Neizturēju un piecēlos, klusi aizlavīdamās no viņiem. Man bija jāpārbauda apkārtne, lai beidzot nomierinātos.

Vairākas reizes apriņķoju ap mūsu izvēlēto apmešanās vietu. Nebija nekā aizdomīga. Pat nevienas, nolādētas peles.

Sabozu spalvu un lēni devos atpakaļ. Mani tracināja šī uztraukuma sajūta. Man bija Rafaels un Leo. Viņi arī pamanītu, ja kaut kas nebūtu kārtībā.

Sastingu un apdomāju savu uzvedību. Es uzvedos kā tipiska vilcene, kura sargā savu mazuli. Viss man likās aizdomīgs.

Papurināju galvu. Tas jau sāka kļūt par traku!

- Kur tu vazājies? – atskanēja rūciens. Apcirtos. Tas bija Rafaels. Nosprauslājos.

- Tu mani sabaidīji. – īgņojos. Viņš pienāca man tuvāk un nolaizīja manu purnu.

- Neklīsti apkārt viena. – viņa balsī bija pārmetums.

- Kāpēc gan ne? – ķircinot apriņķoju ap viņu. Rafaels saboza spalvu un ieņurdējās. Es kaitināju viņu. Prātā jau smējos.

- Tu uzprasies uz kautiņu vai arī tāda kļūsti, kad tuvojas sezona? – Rafaels ņurdēja. Iekodu viņa kreisajā ausī. Viņš ierūcās un es pēkšņi atrados piespiesta zemei. Rafaels bija smags. Ierūcos. Poza bija divdomīga. – Tagad es nožļambāšu tavas ausis. – viņš paziņoja un iekoda manā labajā ausī. Sāku kārpīties, cenšoties tikt vaļā no viņa. Likās, ka viņš smejas. Nopūtos un padevos. Nebija jēgas. – Garšīgi. – Rafaels sarkastiski nomurmināja, laizot manu ausi.

- Kretīns. – apvainoti norūcu.

- Nedusmojies. Tu pati uzprasījies. – Rafaels klusi iesmējās un nolaizīja manu galvu. Viņš nokāpa no manis. Piecēlos un nopurinājos.

Apcirtos un, neko neteikusi, metos atpakaļ pie Leo.

***

Rafaels

Endžela bija apvainojusies.

Pie sevis pasmaidīju un sekoju pelēkajai vilcenei, kuru biju nolēmis pasargāt. Viņa bija vienīgā, kurai varēja uzticēties. Viņa bija vienīgā dzīvā.

Spēji apstājos. Brāļu, tēva un mātes zaudējums sāpēja. Visi, kuri nesa mieru, bija miruši. Biju palicis es...Un Endžela.

Apsēdos un palūkojos uz koku galotnēm. Bija pilnmēness un debesis bija skaidras.

Atgāzu galvu un iegaudojos, satricinot meža mieru.

Tas bija tāpat kā kliegt. Varēja izteikt visu. Sāpes, mīlestību, aizvainojumu, prieku. Visu.

Tālumā atsaucās bars. Vēl tālāk kāds vientuļais.

Atsaucās arī Endžela.

Devos pie viņas. Viņa sēdēja netālu no Leo. Piegāju pie viņas un nolaizīju viņas purnu. Nopūtos. Vilku būšana bija sarežģīta. Man bija jāapslāpē vēlme iegūt viņu. Sezona tuvojās un arī es kļuvu neprātīgs.

Prātīgāk būtu pārvērsties un nogaidīt, bet es nedrīkstēju atstāt viņu vienu. Vairs ne.

- Kādēļ? Kādēļ tu uzvedies kā kretīns, lai iegūtu manu uzmanību? – Endžela pēkšņi iejautājās. Pie sevis pasmaidīju. Tātad tomēr biju iekarojis viņas uzmanību.

- Tādēļ, ka tu biji armijas virsģenerāļa meita. Skaista bez gala. Tomēr ietiepīga. – teicu patiesību. Viņa palūkojās uz mani.

- Bet, vai tev sieviešu trūka? Tu viņas mainīji gandrīz katru, mīļu dienu. - viņa rūca. Iesmējos. Jā, arī būdams cilvēks, es biju muļķis. Cerēju iegūt viņas sirdi. Kaut mazliet padarīt greizsirdīgu. Tomēr meitene bija pareizi audzināta. Viņa neskatījās uz puišiem. Kur nu vēl uz mani – princi, kurš atradās viņai blakus gandrīz katru dienu.

Brīdi klusējām.

Es jutu, ka viņu neliek mierā dažādas domas.

- Jautā. – nomurmināju, iebakstot viņai.

- Tu iemīlēji mani. Toreiz, kad Stefanam apritēja astoņpadsmit gadi un bija balle. – tas nebija jautājums. Nolaidu skatienu.

- Tev bija piecpadsmit un tu biji apburošākā no visām meitenēm, kuras bija ielūgtas. Stefans brīdināja mani par tavu skaistumu un lielisko dejotprasmi, taču es neticēju. Pēc tās dejas sapratu, ka tu esi iestrēgusi manā sirdī. Es centos pievērst tavu uzmanību, bet nesaņēmu neko atpakaļ. Tas tracināja mani un es centos aizmirsties ar citām meitenēm. – murmināju.

- Piedod. Es biju pārāk aizrāvusies ar spēju atklāšanu. Manā prātā nebija vietas puišiem. – viņa nokāra galvu.

- Vai tagad ir? – ievaicājos. Prātā nolamāju sevi. Pie joda, kas man lika to jautāt?

Endžela pacēla galvu un brīdi lūkojās manī.

- Arī tevi ir tas pārņēmis. – viņa norūca.

- Kas tad? – vaicāju.

- Sezonas tuvošanās. Es jūtu tavu nemieru. Parasti šajā laikā es kaut kur nozūdu. – Endžela nomurkšķēja. Pieliecos un nolaizīju viņas purnu.

- Vai muksi arī no manis? – klusi iesmējos. Viņa nopūtās un piecēlās, mazliet paejot uz priekšu. Viņas stājā bija kaut kas izaicinošs. Manas asinis sāka vārīties.

Endžela palūkojās uz mani un tad devās prom no Leo. Dziļāk mežā. Sekoju viņai, jusdams, ka mana spalva no uzbudinājuma saceļas. Tas bija neprāts.

Endžela apstājās un es piegāju pie viņas. Es zināju, kas jādara, taču...Nevēlējos, lai viņas pirmā reize ar mani ir vilcenes ādā. – Dziedniece... – nočukstēju un sāku runāt kaut kādā valodā. Es pats to nesapratu.

Jutu, ka Endžela man blakus trīc. Viņas spalva lēnām pazuda. Viņa pārvērtās atpakaļ par cilvēku.

Pārsteigts lūkojos viņā. Kā es to izdarīju?

Manā priekšā stāvēja Endžela. Kaila un nobijusies. Viņas mati bija ugunīgi sarkani un tie nosedza viņas krūtis.

Papurināju galvu un apriņķoju ap viņu. Viņa sarāvās.

Nostājos viņai aiz muguras un kļuvu par sevi.

Kādu mirkli nekustīgi stāvējām. Endžela joprojām bija tā pati meitene, kura sniedzās man knapi līdz pleciem. Viņai bija trausls augums. Un viņa izskatījās tieši tāpat, kā dienā, kad pazuda. Izņemot kailumu, protams.

Neizturēju un apviju rokas ap viņas vidukli. Viņa salecās un apcirtās pret mani. Mirkli lūkojāmies viens otrā.

- Raf.. – viņa pārsteigti izdvesa, lūkojoties manās acīs.

- Tas pats. – pasmaidīju. Endžela noglāstīja manu vaigu un atbildēja manam smaidam.

- Vai tu maz apjēdz, cik spēcīgu maģiju izmantoji? – viņa klusi vaicāja. Saraucu uzacis un paraustīju plecus.

- Tas bija automātiski. – klusi atzinu. – Es pat nesapratu, ko saku. – viņa pārsteigti lūkojās manī. Pasmaidīju un mans skatiens sāka klīst pār viņas augumu.

- Nelūri! – viņa salecās un uzšāva man pa pieri. Klusi iesmējos. Viņa kaunīgi nolaida skatienu, bet tūlīt pat arī pacēla to. Pasmīkņāju. Arī es biju kails.

***

Endžela

Sajutos maziņa. Es arī tāda biju.

Rafaels bija milzīgs, kails un ...

Pastiepos un piespiedos viņam klāt, lai viņš neblenztu uz manu augumu.

- Tu trīci. Tev ir auksts. – Rafaels norūca. Pamāju.

- Man nav vairs kažoks un esmu pilnīgi kaila. Ko tad tu domāji? – īgni uzrūcu. Viņa rokas saslēdzās ap mani.

- Es varu tevi sasildīt. – viņa balsī bija kaut kas...neķītrs.

- Tas bija piedāvājums vai pavēle, princi? – indīgi vaicāju. Nezinu, kas man bija uznācis. Viņš man bija palīdzējis un sargājis, bet es izturējos kā pakaļa.

- Abi. – Rafaels viltīgi atteica. Mulsi palūkojos viņā un pēkšņi manas lūpas bija ļoti aizņemtas. Šokēta atrāvos un iebliezu viņam pļauku. Viņš pasmaidīja un es pieplaku viņa lūpām. Tas bija neprāts.

Sadzirdējām rūcienu. Atrāvāmies viens no otra un pablenzām uz mazo vilcēnu, kurš pētīja mūs.

- Viņam būs trauma. – uzrūcu Rafaelam un pagāju nostāk no viņa, lai varētu pārvērsties par vilceni.

Tas izdevās negaidīti viegli.

- Fuj, fuj, fuj, fuj, fuj, fuj, fuj. – Leo lādēdamies gāja prom. Iesmējos un pablenzu uz Rafaelu. Viņš smaidīja, bet tad atkal manā priekšā atradās milzīgais, melnais vilks. Kopīgi devāmies pakaļ Leo.

- Un tomēr tu man neļāvi iegūt sevi. – Rafaels norūca un aši nolaizīja manu purnu. Klusi iesmējos un palūkojos uz viņu.

- Vēl nav sezona. – aizrādīju un izslējos, turpinot rikšot. Viņš nopūtās.

- Nevaru sagaidīt. – Rafaels paātrināja soli.

96 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Nesaprotu,kāpēc man šis stāsts tā uzjautrina?nē..sasmīdina?varbūt,bet nu tā ausu zļambāšana un dialogi ir trāpīti 10niekā.emotion

Aaāaā,pareizi man taču lomiks jāiet sameklēt, nu tā ja nu kas..tie nebija draudi,no no no,nekad mūžāemotion

4 0 atbildēt

NĀKAMO!

0 0 atbildēt

Kad nākamā? :D Lūdzu vair nepazūdi ;D

0 0 atbildēt

Es ar nevaru sagaidītemotion

0 0 atbildēt