local-stats-pixel fb-conv-api

Dziedniece. Ceļš uz nāvi. 35

107 0

***

3. nodaļa

- Viņš nevar piespiest tevi pāroties, ja tu to nevēlies. – Rafaels uzrūca.

- Viņš ir bara vadonis. Viņš var visu. – nopūtos. Rafaels samiedza acis un nosprauslājās.

- Stulbais idiots. Mēs vēl redzēsim, kurš dabūs pakaļā. – tas bija tīri cilvēciski. Klusi iesmējos. Tās bija saraustītas rejas. Rafaels palūkojās uz mani un iebukņīja mani. – Nesmejies. Esmu pavisam nopietns. – viņš uzpūtās. Ierūcos un rotaļīgi iekodu viņam ausī. Viņš ierūcās un metās virsū man. Kūleņojot nonācām klajumā, kur bija sapulcējušies lielākā daļa bara. Arī baltais idiots un viņa dēls. – No...lā...pīt...s, sk..uķ...i. – Rafaels rūca. Smējos kā aptrakusi. Centos iekampt viņa ausīs, zinādama, ka viņam tas nepatīk.

- LŪGŠU JŪSU UZMANĪBU! – Grīns nobļāvās. Visi pievērsāmies viņam, taču es negribēju pievērsties viņam. Rafaels bija interesantāks. Rafaels pievērsa skatienu Grīnam un ignorēja mani. Neapmierināti ieņurdējos un uzgūlos uz viņa muguras, sākot žļambāt viņa kreiso ausi. Grīns nikni paglūnēja uz mani, bet viņa dēls Vilksons izskatījās pārsteigts, redzot Rafaelu veselu. Grīns sāka kaut ko stāstīt, bet biju tik ļoti aizrāvusies, ka neklausījos. Sāku tīrīt Rafaela spalvu. Es vienkārši jūdzos nost. Rafaels neiebilda un ļāva man izpausties līdz man apnika. Apgūlos viņam blakus un aizvēru acis. Grīns stāstīja par drošību. Turpmāk mums būs jāievēro kaut kādi noteikumi un neviens nedrīkstēja atstāt bara teritoriju bez atļaujas. Es tāpat negrasījos ievērot noteikumus. Pārošanās sezonā es nomukšu uz kādu laiku. To man neviens neaizliegs. Palūkojos uz Rafaelu. Viņš vēroja kokus. Gribēju sākt smieties. Viņam pat koki likās interesantāki par Grīnu.

Palūkojos apkārt. Mēs nebijām vienīgie, kuri bija nolīduši pa diviem. Liela daļa vilku tēviņu jau bija iekarojuši savas dāmas. Viņiem tās tikai bija jānosargā no citiem, kad būs sezona.

Palūkojos uz Vilksonu. Viņš nenolaida skatienu no manējā. Riebumā novērsos un palūkojos uz Rafaelu. Viņš pieliecās un nolaizīja manu purnu. Viegli iebakstīju viņam un noguldīju galvu uz viņa ķepām.

- Es sargāšu tevi no pārējiem sezonas laikā. Neļaušu. – viņš klusi ierūcās.

Bars izklīda. Pacēlu galvu un nolaizīju viņa purnu. – Bučoties gribi, ko? – viņš ķircinot iebukņīja mani. Izbāzu mēli. Rafaels pārsteigti lūkojās manī.

- Ko? – ierūcos.

- Tas bija cilvēciski. – viņš nolaizīja manu ķepu. Lūkojos uz viņu un mans garastāvoklis noplaka. Vēlējos būt atkal cilvēks. Ļoti. – Kas notika? – Rafaels bukņīja mani. Sapīkusi gulēju un blenzu kokos. – Endžela.. – Rafaels nolaizīja manu purnu un saņēma ļoti slapju buču atpakaļ.

- Man viss ir labi. – nopūtos.

- Nē. Nav. Stāsti. – viņš ierūcās. Piecēlos un rikšoju uz otru meža malu. Jutu, ka Grīns un Vilksons joprojām vēro mani. Rafaels man sekoja. Devāmies dziļāk mežā plecu pie pleca. – Es klausos. – Rafaels atgādināja.

- Es gribu būt cilvēks. Es gribu atgūt sevi. – apstājos un apsēdos. Rafaels apriņķoja ap mani un apsēdās blakus.

- Es saprotu, taču...Ja tik ilgi neizmanto savas spējas, tās var pazust. Es, pat gribēdams, neko nevaru darīt. Tas nav manos spēkos. Šeit vajag daudz nopietnāku un pieredzējušāku burvi par mani. – Rafaels nomurmināja.

- Palīdzi man. – nomurkšķēju.

- Es darīšu ko spēšu. Tu zini. – viņš nolaizīja manu purnu. Pamāju un aizvēru acis, koncentrējoties. Ķermeni pārņēma siltums, taču nekas nenotika. Koncentrējos pamatīgāk. Sāka sāpēt galva. Nopūtos. Zināju, ka pirmajā reizē nekad nevajag cerēt uz kaut kādu rezultātu, tomēr atkal sapīku. – Nepārmocies. – jutu Rafaela mēli uz sava purna. Grimu labpatikā. Nesapratu, kā vienas dienas laikā viņš spēja kļūt man tik svarīgs. Ierūcos. Man riebās, ja mani novēro un es jutu, ka mums ir skatītāji. Arī Rafaels to juta, tomēr viņš nepārtrauca laizīt manu purnu. – Skrienam? – viņš tikko dzirdami iejautājās. Pamāju un mēs metāmies iekšā mežā.

Nezinu, cik ilgi skrējām, bet apstājāmies pārguruši. Atslīgu pie viena milzīga koka un aizvēru acis. Es vairs nespēju.

Rafaels apgūlās man blakus un nolaizīja manu purnu. – Pagaidām mēs esam drošībā, taču viņi meklēs mūs. – viņš norūca. Pacēlu galvu un palūkojos uz viņu.

- Kādēļ? Mēs esam tikai divi no bara. Nekam nevajadzīgi. – nomurmināju.

- Tu esi vajadzīga. Barā ir tikai septiņas mātītes un tu esi astotā. Viņi nevēlēsies zaudēt tevi. – Rafaels maigi iekoda manā ausī. Nopūtos. – Es redzēju Grīna un tā otra skatienu. Minu, ka viņi cīnīsies par tevi. – Rafaels ierūcās.

- Tu teici, ka neļausi. – iebukņīju viņu.

- Vai tad es to noliedzu? Es pats cīnīšos par tevi. – viņš aši nolaizīja manu purnu. Mirkli pārsteigti lūkojos viņā. Paldies Dievam, ka vilkiem nebija īpašība sarkt. Rafaels manīja manu skatienu un noguldīja galvu uz savām ķepām. – Arī manī ir vilks. – viņš noburkšķēja. Pamāju un piespiedos viņa sānam.

Ja man bija kādam jāatdodas, tad tas būs viņš. Kaut pati palīdzēšu viņam pieveikt sāncenšus.

107 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Super! :) Atrak nakamo!
5 0 atbildēt

Nākamo

0 0 atbildēt

Next :)

0 0 atbildēt

Kad būs nākamā?

0 0 atbildēt

Aaaargh kad nākamā?  :)

0 0 atbildēt