***
2. nodaļa
Mani zobi iecirtās lapsas kaklā. Ātri, nekļūdīgi un nesāpīgi lapsai. Mazliet papurināju viņu, lai redzētu vai šī netēlo. Tas man bija nelāgs ieradums. Pakampu lapsu un metos atpakaļ pie Rafaela. Viņa ķepa nebija sadzijusi. Tā negribēja dzīt. Ātri sasniedzu mūsu klajumu un ieraudzīju viņu guļam turpat, kur iepriekš. Pierikšoju pie viņa un nosviedu viņa priekšā lapsu. Rafaels palūkojās manī un piecēlās, sākot plēst un ēst lapsu. Nogūlos, gaidot, kad viņš būs paēdis. Šo pieklājības normu gan ievēroju. Barā galvenie bija vīrieši. Viņi bija arī galvenie pārtikas gādātāji. Viņiem vajadzēja enerģiju. Sievietes gaidīja, izņemot sezonā, kad dzima mazuļi.
- Nāc. Mums abiem pietiks. – Rafaels norūca.
- Nē. Tā ir necieņas izrādīšana. – nomurmināju.
- Es teicu - nāc. – viņš uzrūca. Piecēlos un piegāju pie viņa. Rafaels norādīja uz lapsu. Pieliecos un sāku ēst. Viņš mirkli vēroja mani, bet tad pievienojās. Lapsa bija garšīga. Tā nebija liela, taču izsalkumu remdēja. Ēdu mazāk, labi saprotot, ka Rafaelam enerģiju vajag vairāk, nekā man. Dzirdēju, ka viņš ir ķēries klāt kauliem. Tā labi varēja uztrennēt zobus. Paķēru vienu ribu un nogūlos, sākot grauzt. Tas sagādāja dīvainu baudu.
Apēdu ribu un palūkojos uz Rafaelu. Viņš bija izslējies un ostīja gaisu. Pielecu kājās un sekoju viņa piemēram. Sajutu koka un zāles smaržas sajaukumu. Skaidrs. Briedis vai stirna. Mazliet apdomājos. Tie dzīvnieki bija dumji. Šeit visur taču bija mūsu smarža. – Tie ir mednieki. – Rafaels izspļāva un pieskrēja pie manis. – Ziņo. – viņš pavēlēja. Atgāzu galvu un iegaudojos. Mana balss pāršalca visu klajumu un pat vēl tālāk. – Mūkam! – Rafaels ierēcās un metās prom no smaržas. Sekoju viņam pa pēdām. Mums pievienojās pārējie un nu jau mēs visi mukām, ko ķepas nes. Paldies Dievam, Rafaela ķepa viņu nenodeva. Manas siekalas bija malaces.
Sadzirdējām suņu rejas. Rafaela spalva sacēlās un viņš paātrināja skriešanas tempu. Centos neatpalikt. Tas bija instinkts. Mums dzinās pakaļ suņu bars.
Sajutu, ka manā kājā kaut kas ieurbjas. Sabruku. Tas vienkārši paralizēja mani. Iesmilkstējos no apjukuma. Rafaels to sadzirdēja. Viņš apcirtās un pieskrēja pie manis. – Nē, nē, nē, nē. – viņš paniski murmināja. Suņi bija tuvu. Nolaizīju viņa purnu un atslīgu zemē, pat nepūloties piecelties. – Endžela, tu to vari. Nē, nē. Celies. – Rafaela balsī bija izmisums. Nopūtos. Tas atkal bija smilksts.
- Bēdz. – nočukstēju. Viņš papurināja galvu un sāka riņķot ap mani. Pēkšņi manā priekšā atradās cilvēks. Tas bija Rafaels. Viņš bija kails, taču viņš izlikās, ka tā nav. Viņš pārliecās pār mani un pēkšņi mēs atradāmies kaut kādā būdiņā. Viņš piecēlās un iegāja kādā blakustelpā. Sāku just savu kāju. Likās, ka tā deg. Ievainojums svila. Centos nejust sāpes, domājot par citām lietām. Rafaels atgriezās un viņš bija uzvilcis auduma bikses. Viņš bija milzīgas miesasbūves. Viņam bija plati, stipri pleci un stipras krūtis. Vīrietim bija brūnas acis un tumši mati. Man viņš kaut ko atgādināja, tikai nespēju atminēties, ko. Viņa sejasvaibsti bija karaliski.
Centos piecelties kājās, taču smilkstot sabruku turpat. Viņš runāja, taču es nesapratu viņu. Rafaels pienāca pie manis un izrāva bultu no manas kājas. Centos apvaldīt vēlmi iekampt viņa rokā. Viņš izmantoja burvestības. Atslīgu garšļaukus un ļāvu viņam rīkoties. Pat necentos kaut ko darīt pati. Bultā bija inde. Tā maitāja mani un, ja drīzumā viņš to nedabūs ārā no manis, es sajukšu prātā un nokodīšu viņu. Jutu, ka neprāts atkāpjas. Viņam izdevās. Nopūtos.
Jutu, ka viņš noglāsta manu spalvu un pieceļas. Viņš runāja ar mani, taču es neko nesapratu. Likās, ka viņš runā ķīniešu valodā.
- Nesaprotu. – nomurmināju. Viņš atkāpās un pārsteigti lūkojās manī. Nesaprotoši lūkojos pretī. Tad viņa acīs parādījās apskaidrība. Rafaels atkal iegāja blakus telpā. Pēc mirkļa no blakustelpas parādījās mans mīļais vilks. KO?domās iebļāvos. Apjukusi par sevi, pieslējos kājās. Kāja bija sadziedēta. Piegāju pie viņa un par pateicību nolaizīju viņa purnu.
- Es uztraucos. Kādēļ tu rūci uz mani? – viņš ņurdēja.
- Es nesapratu tevi un tu nesaprati mani. – nomurmināju un nobraucu ar purnu pār viņa galvu. Ja vilks tev izglābis dzīvību, tu paliec viņam parādā visu mūžu. Tagad es biju viņa parādniece un viņš bija mans parādnieks. Kviti.
- Ak, kā es neiedomājos... – viņš papurināja galvu. Pamāju un sastingu, dzirdot kustību. Tā bija pele un es nekavējoties aizmetos tai pakaļ. Rafaels dīvaini nolūkojās manī. Sakampu stūrī iedzīto peli un apriju to. – Kādēļ tu nepārvērties par cilvēku? Tu taču to vari. – Rafaels pienāca pie manis. Nopūtos un manāmi sapīku.
- Nevaru. Es pārāk ilgi nelietoju savas spējas. Es četrus gadus biju vilks, ne reizi nepārvēršoties par cilvēku. – nomurmināju. Rafaels šokēti lūkojās manī. Nopūtos un nogūlos.
- Ir jābūt veidam. – viņš norūca un apgūlās man cieši blakus.
- Es centos. – klusi atzinu. Rafaels palūkojās uz mani un pieliecās, nolaizot manu purnu. Aizvēru acis. Bija labi, ja blakus ir draugs, kuram vari uzticēt savu dzīvību. Biju atradusi tādu. Beidzot.
