***
18. nodaļa
Rafaels
Smaidot nolūkojos uz Endželu. Viņa bija aptinusi Juliānu ap pirkstu.
- Ā! Man bail! – viņa iespiedzās, cieši turoties šūpoles malās.
- Turies! – Juliāns iesmējās un turpināja šūpināt viņu. Jutu, ka mani pārņem sīka greizsirdība, taču centos apslāpēt to. Tas bija tikai un vienīgi teātris.
- Ir laiks. – māte ienāca būdā. Palūkojos uz viņu un pamāju. Paķēru zobenu un, atstājot visu Endželas rokās, devos pretī nezināmajam.
Man bija piešķirts zirgs. Melns, skaists un diezgan baisa rakstura. Taču pratu to savaldīt. Zirgs pakļāvās tikai man.
Iekārtojos zirga seglos un sekoju pārējiem kareivjiem.
~~~
Endžela
Bija pagājusi jau pirmā diena. Juliāns pilnībā man uzticējās un viņš bija nolēmis man dot vietu sev blakus.
Pasmaidīju un izgāju no pils. Mani jau pazina.
- Dziedniece.. – no visām malām atskanēja čuksti. Devos uz kareivju namu. Es zināju, ka viņi joprojām ir uzticīgi Kristianam un Rafaelam. Boero bija man piegādājis ziņas. Arī Harijs cītīgi gatavojās. Tikai nezināju, ko viņš gatavo.
Iegāju kareivju namā. Boero bija viņiem pavēstījis, ka ieradīšos un visi izskatījās šausmīgi satraukti.
- Dziedniece! – viens iesaucās un piemetās pie manis. Viņa rokas sāpīgi sažņaudza manu vidukli un viņš pacēla mani, griežot uz riņķi. Sāku smieties kā kutināta. Šādi varēja rīkoties tikai Rafaela brālēns. Tims.
- Tim! – iespurdzos. Viņš nolaida mani un apskāva.
- Tu esi atpakaļ! Kā klājas Rafam? – viņš noprasīja.
- Rafs ir kopā ar elfiem. Viņi pēc divām dienām būs šeit. – palūkojos uz pārējiem.
- Dzirdējāt? Beidzot mūsu ģimenes būs drošībā! – Tims nobļāva. Sacēlās gaviles un visu vīriešu sejās redzēju patiesu prieku un cerību. Palūkojos uz Timu. Arī viņš staroja.
- Kopš kura laika tad tu esi izveidojis ģimeni? – saraucu uzacis.
- Vai ta` es nedrīkstu? – viņš tēloti uzmeta lūpu.
- Drīksti, protams. Bet tu taču biji Rafaela kopija. Izklaides vien. – pasmaidīju. Tims iesmējās un palūkojās uz pārējiem.
- Biju, bet šeit visi mainījās, kad tu aizgāji, kad pazuda Rafaels un tika nogalināts Kristians. – viņš nopūtās.
- Drīkstu zināt, kura tad ir tā laimīgā? – klusi iesmējos, lai kliedētu pēkšņo drūmumu.
- Tu viņu nepazīsti, taču varu iepazīstināt. Manai meitiņai ir temperatūra un ceru, ka varēsi palīdzēt. – Tims cieši palūkojās manī.
- Tad, ko tu vēl gaidi? – sašutu. Viņš pasmaidīja un veda mani laukā no kareivju nama. Pārējie pavadīja mūs ar skatienu.
Devāmies ārpus pils mūriem uz tuvāko ciematiņu.
- Ceru, ka tev nav iebildumu iet kājām. – Tims pievērsa man skatienu.
- Nav. – pasmaidīju. Gājām klusējot.
- Saki godīgi, Rafaels ir dzīvs? – Tims pārtrauca klusumu.
- Viņš ir dzīvs. – vēlreiz apstiprināju.
- Kādēļ viņš nenāk tagad? Kādēļ liek mums gaidīt? – Tims saskāba. Saņēmu kareivja plaukstu un paspiedu to.
- Elfi vēlas, lai viņš iemācās cīnīties pret dabu. Es nezinu kādēļ, bet elfiem ir tāds likums. – nopūtos. – Arī es gribētu, lai viņš nāk tagad un viss ātri beidzas. – nomurmināju.
- Jā, elfi ir dīvaini. Tādēļ viņus neviens šeit necieš. – Tims nopurpināja.
- Kā~necieš? – sašutu.
- Elfi ar mūsu tautu jau ilgi ir naidā. Tādēļ mani mazliet māc šaubas, ka Rafaels un elfi atbrīvos mūs no Juliāna. – Tims nomurmināja. Pamāju un nopūtos. Tāds fakts man bija paslīdējis garām.
