***
13. nodaļa
Rafaels
Instinkta dzīts, nolaidos tuvumā tumšajiem kalniem. Pārvērtos par vilku un tad jau es ieraudzīju elfu, kurš sēdēja zirga seglos un modri lūkojās uz mežu. Sievietei bija taisnība. Biju sasniedzis tumšos kalnus līdz ar saulrietu.
Jutos pārguris, taču turpināju ceļu. Elfs pamanīja mani un metās pilnos auļos šurp. Apstājos un lūkojos uz viņu. Viņš piejāja pie manis un noleca no zirga muguras.
Viņš sāka runāt, taču neko nesapratu, jo nepratu elfu valodu. Izskatījās, ka elfu tas sadusmo un viņš turpināja vārīties. Apjucis lūkojos viņā.
- APROBEŽOTAIS! IEKLAUSIES! – viņš nobļāva. Saspicēju ausis. – Beidzot. – viņš nopūtās. – Seko man. Es vedīšu tevi pie galvenās. Viņa tevi jau gaida. – viņš norūca un uzkāpa zirga mugurā. – Vai vari vēl paskriet? – elfs iejūtīgi jautāja. Pamāju. Viņš iecirta papēžus zirga sānos un zirgs metās pilnos auļos. Metos viņam pakaļ.
~~~
Bijām tālu kalna ielejā. Šeit koki bija jau apzaļojuši un tie pauda dzīvības pazīmes. Dažs pat staigāja, aiz sevis atstājot izrakņātu zemi.
Mēmi blenzu šajās dīvainībās.
Elfs apstājās un noleca no zirga. Viņš noņēma seglus no zirga un palaida to brīvībā. Tas zibenīgi aizbrāzās prom.
- Seko man. – elfs norūca un devās ielejas mežā. Sekoju viņam, jūtot, ka man vairs nav spēka. Man vajadzēja atpūsties.
Sabruku un aizvēru acis.
Iestājās nemaņa.
~~~
- Kā tu drīkstēji viņu novest tik tālu? – kāda sieviete dusmās šņāca.
- Piedodiet, viņš neko neteica. – elfs noburkšķēja.
- Neteica, neteica.. – sieviete izmēdīja viņu. – Manu mazulīti... – viņas balss pēkšņi pārvērtās un es jutu uz savas sejas sievietes plaukstu.
- Neesmu nekāds mazulītis. – pārvēlu pār lūpām un atvēru acis. Sieviete lūkojās manī. Viņa bija neticami skaista un viņai bija mana lūpu forma. Tas ir, man bija viņas lūpu forma.
Pieslējos sēdus un cieši palūkojos viņā. Viņa pasmaidīja un pieglaudās manām krūtīm. Es nezinu, kādēļ, bet es vienkārši nespēju dusmoties uz viņu. Cieši apskāvu viņu un paslēpu seju mātes matos.
- Beidzot es tevi satieku. – viņas balss aizlūza. Atlaidu viņu un palūkojos uz viņu. – Tu esi tā izaudzis. – māte pasmaidīja un, cenšoties neizplūst asarās, noglāstīja manu vaigu. Aizvēru acis un nopūtos.
- Tu zini, kādēļ esmu ieradies. – nomurmināju, cenšoties izklausīties dusmīgs. Slikti sanāca.
- Zinu. Un es zinu arī to, ka vēlies atgriesties pie Endželas. – viņa pasmaidīja. Pamāju un palūkojos uz viņu. – Tas nebūs tik ātri, dēls. Tev ir jāatgūst spēki un jāsagatavojas. – Luīze nopūtās.
- Es jūtos labi. – norūcu.
- Zinu, taču tev vēl ir jāatpūšas. Es nevēlos, lai treniņu laikā būtu sarežģījumi. – viņa piecēlās un sāka maršēt pa telpu. Sekoju viņai ar skatienu. Biju kails un nolēmu, ka nelīdīšu ārā no segas, kura apsedza mani. – Es zinu, ka uztraucies par Endželu, bet viņai viss ir labi. Viņa ir gudra sieviete. – mamma palūkojās uz mani.
- Es zinu, ka viņa ir gudra. Viņa ir arī spēcīga, bet man nebūs miers, kamēr es neredzēšu viņu un nebūšu par to pārliecināts. – atcirtu. Viņa pasmaidīja un norāva palagu, kurš apsedza ovālu spoguli. Viņa piestūma to pie manas gultas.
- Tu viņu redzēsi. Redzēsi katru dienu, ko šeit pavadīsi. Nevajag satraukties. – viņa pasmaidīja un viegli pieskārās spogulim. Tajā parādījās pils istaba.
Endžela gulēja blakus Juliānam, sarāvusies mazā kamoliņā. Manī uzliesmoja spēcīgs naids un greizsirdība. Gandrīz izlecu no gultas un sašķaidīju spoguli, tomēr apvaldīju sevi. Bija jābūt izskaidrojumam.
Vēroju spoguli, gaidot, kad kaut kas notiks. Endžela sakustējās un pagriezās pret Juliānu. Viņa bija nomodā.
Mamma nopūtās un pienāca pie manis.
- Es atstāšu tevi vienu. Ja kaut ko vajag, iesvilpies. – viņa uzspieda skūpstu uz manas pieres un aizgāja.
Atspiedos pret sienu un vēroju spoguli, gaidot, kad kaut kas vēl notiks.
Endžela mirkli nekustīgi gulēja, bet tad izslīdēja no gultas. Juliāns pat nepakustējās. Viņa izgāja no istabas un devās prom pa gaiteni.
Prātoju, kas gan viņai ir padomā un, kur, pie joda, viņa tikusi pie tāda apģērba?
Endžela iegāja kādā telpā. Tā bija viņas bijusī istaba un tā galīgi nebija mainījusies.
Viņa piegāja pie sava skapja un izvilka melnu kleitu. Viņa noģērbās un uzvilka to. Endželas rīcība bija ātra un izskatījās, ka viņa ir tam gatavojusies. Tad meitenes skatienu piesaistīja logs un viņa piegāja pie tā. Pie loga bija melns krauklis. Viņa atvēra logu un ļāva krauklim ielaisties istabā. Tad kraukļa vietā uzradās sieviete.
- Endžela. Pareizi? – viņa ierunājās. Endžela pamāja un viņas sejā bija acīmredzams apstulbums. – Es vēlējos pateikt, ka Rafaels ir sasniedzis tumšos kalnus. – sieviete pasmaidīja.
- Tiešām? Viņam viss ir labi? – Endžela balss iedrebējās.
- Jā. Patlaban viņam jau vajadzētu būt elfu apmetnē pie savas mātes. – Eleonora nopūtās. Endžela pasmaidīja un pamāja. – Ko tu grasies darīt? – Eleonora pēkšņi iejautājās.
- Došos pie sargiem. Domāju, ka lielākā daļa ir palikuši no Kristiana laika. Viņi tomēr joprojām ir uzticīgi, taču viņi nezin, ka Rafaels ir dzīvs. – Endžela iekoda lūpā.
- Un Juliāns? – sieviete sarauca uzacis.
- Viņš guļ. – Endžela nepatikā nodrebēja. Eleonora mirkli lūkojās viņā.
- Tu tiešām mīli to puisi. – viņa pasmaidīja.
- Esmu gatava uz visu viņa dēļ. – Endžela skumji pasmaidīja. Eleonora palika nopietna.
- Klausies. Es zinu, ka Juliāns ir ieskatījies tevī. Tev ir jārīkojas ātri, jo viņš daudz neguļ un zinu, ka viņš darīs visu, lai tu piederētu viņam. Tev ir jārīkojas uzmanīgi. Viņš ir savādāks. Viņam ir tehnoloģijas. Tā, laikam, to dēvē. Viņš ir no citas dimensijas. Blakusdimensijas, kur viss ir attīstītāks. Tādēļ, arī viņa uzvedība ir krasi savādāka. Viņš prot būt pavedinošs, kaitinošs un saistošs. – sieviete norūca.
Saskaitos. Ko tas citplanētiešu idiots iedomājas?
- Jā. Es pamanīju. Viņam ir kaut kāda dīvaina ierīce un dīvainas drēbes. – Endžela norūca. Sieviete iesmējās un pamāja.
- Es tagad došos. Uzmanies. Juliāns ir arī viltīgs. – viņa nomurmināja un kraukļa veidolā aizlidoja. Endžela piegāja tuvāk logam un nolūkojās viņai pakaļ.
Pasmaidīju. Viņa izskatījās ļoti skaista.
- Rafael...Es mīlu tevi. Ļoti, ļoti. Atgriezies ātrāk. – Endžela tikko dzirdami murmināja. Viņas balsī bija dzirdamas sāpes.
Sažņaudzu plaukstu dūrē un aizvēru acis.
