local-stats-pixel

Dziedniece. Ceļš uz nāvi. 112

***

11. nodaļa

Rafaels

Bija pavasaris un tas manāmi atviegloja ceļu. Biju nogājis ceļa lielāko daļu kā vilks. Tā bija ērtāk un ātrāk, nekā tad, ja es būtu cilvēks.

Apstājos tikai, lai paēstu vai mazliet atpūstos. Jutu, ka noslēpumainā smarža nāk līdzi man. Tas kacināja mani, bet kamēr mani neaiztika, centos sadzīvot.

Uz priekšu mani dzina Endžela. Pareizāk sakot, vēlme pēc iespējas ātrāk atgriesties un satikt viņu.

Jutos tā, it kā būtu saplosīts gabalos. Uz mani gūlās visas problēmas un to atrisināšana. Tomēr biju gatavs cīnīties. Savas un Endželas nākotnes dēļ.

Cerēju, ka kaut kad šis viss beigsies un tad es varēšu mierīgi dzīvot... Kopā ar Endželu...Un, varbūt, mūsu mazuli.

Apstājos pie kāda cauri tekoša strauta un kāri padzēros. Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Mirkli atvilku elpu un tad devos tālāk.

Jutu, ka mani vēro. Tas bija kaitinoši. Apcirtos un palūkojos vai man neviens neseko no aizmugures. Ierūcos, sabožot spalvas. Šis man nemaz nepatika.

Pacēlu skatienu un ievēroju kokā sēžam kādu kraukli. Tas vēroja mani. Samiedzu acis un uzgriezu tam muguru, turpinot savu ceļu. Dzirdēju, kā kraukļa spārni sakļaujas, viņam nolaižoties uz cita koka zaru. Centos nelikties par to ne ziņas.

Nolēmu viņu mazliet pārbaudīt. Noskatīju kādu ērtu vietiņu un devos it kā atpūsties. Apgūlos un pievēru acis. Kādu mirkli valdīja klusums. Krauklis, laikam, tikai vēroja mani. Gandrīz zaudēju interesi, bet tad dzirdēju to maitu nolaižamies netālu no manis. Jā, šis bija mans sekotājs. Uzreiz atpazinu smaržu. Uzmanīgi klausījos.

- Vai tas ir princis? – es dzirdēju klusu balsi. Likās, ka tā ir cilvēka balss, jo dzirdēju to izkropļoti. Tā piederēja sievietei.

- Dārgā, esi uzmanīga. – dzirdēju vēlvienu balsi. Šī piederēja vīrietim.

- Mīļais, tas ir princis! AK KUNGS! MĒS NOGALINĀJĀM VIŅA DRAUGU! – sieviete šokā iebļāvās. Man pietika. Pielecu kājās un nogrūdu sievieti, draudīgi nošņirkstinot zobus pie viņas rīkles. Viņa bija puselfe.

Vīrietis sastindzis lūkojās manī.

Mirkli apsvēru iespēju nogalināt sievieti. Viņi bija vainīgi Leo nāvē. Krūtīs iedūrās dīvaina kņudoņa. Tā nebija patīkama. Nosprauslājos un atkāpos no viņas. Viņa pieslējās kājās un lūkojās manī. Nobijusies, taču arī savādi droša. Lūkojos viņas acīs, vēlēdamies izdibināt, ko viņa grib. Viņa notupās.

- Eleonora.. – vīrietis sabijies čukstēja. Sieviete neklausījās.

- Rafael, piedod. – viņa tikko dzirdami izdvesa un pastiepās, lai noglaudītu manu spalvu. Atņirdzu zobus un atkāpos.

- Kāpēc? – man bija tikai viens jautājums. Viņa nesaprata. – IEKLAUSIES! – nobļāvu. Viņas acis iepletās. – Kāpēc? – savaldīgi jautāju.

- Ko? – sieviete čukstēja.

- Kāpēc? – atkārtoju.

- Kāpēc mēs viņu nogalinājām? – vīrietis iejautājās.

- Jā. Kāpēc? – ierūcos.

- Juliāns ir gudrs vīrietis. Viņš uzpirka zēnu, lai tas pasaka visu, ko zin par savu ciemu. Puika pat parādīja ceļu uz to. Viņš nezināja, ko Juliāns ir ieplānojis. Viņš domāja, ka jaunais karalis ir labs. Es nolēmu atriebties. Meklēju puiku un satiku Eleonoru. Kad atradu zēnu, tas gulēja starp tevi un pelēko vilceni. Nezināju, ka tas esi tu. Izskatījāties pēc parastiem vilkiem. Manīju, ka pelēkā vilcene pieķeras puikam. Viņa bieži bija pie viņa, mazgājot viņu vai mīļojot viņu. Man nebija izdevības viņu nogalināt, bet tā radās tad, ka vilcene pameta viņu guļot, lai aizietu pēc tevis. – vīrietis nodūra skatienu. Mirkli lūkojos viņā. Gribēju pārgrauzt viņam rīkli.

- Viņš bija tikai zēns. – ierūcos. Vīrietis pamāja, bet sieviete šokēti lūkojās uz viņu. – Jūs esat pretīgs. Kā jūs varējāt...? Vismaz nogalini uzreiz, nevis atstāj pusdzīvu, lai mokās. – ņurdēju. Jutu tīrāko pretīgumu pret viņu.

- Es lūdzos jūsu piedošanu. – vīrietis nomurmināja.

- Nekad. Nemūžam. Neceriet. – nopurināju galvu un izslējos. Pievērsu skatienu sievietei. – Un, kādēļ tu sekoji vilcenei? – noprasīju.

- Es viņu sargāju jau no bērnības. – sieviete pasmaidīja. Mirkli cieši vēros viņā.

- Patlaban viņa ir Juliāna pilī. Es dodos uz kalniem. – noņurdēju un devos prom.

- Princi! – sieviete iesaucās. Apstājos un pagriezos pret viņu. – Ja vēlaties nokļūt līdz tumšajiem kalniem līdz ar saulrietu, dodieties turp kā krauklis. – viņa ieteica. Noliecu galvu viņas priekšā un pārvērtos par kraukli. Mirkli aplūkoju cilvēkus un tad atspēros no zemes, paceļoties spārnos.

82 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
nākamo :)
4 0 atbildēt

Mīlu šo stāstu <3

0 0 atbildēt