local-stats-pixel fb-conv-api

Džesika. 1.daļa.5

41 0

Ir pagājis gads kopš mana puiša nāves. Skaidri to murgu atceros. Neaptverami. Pēc tā notikuma mēs pārvācāmies, jo visi vainoja tajā mūsu ģimeni, precīzi mani, bet negods bija visai ģimenei. Neviens nezina taisnību izņemot mani, Dženiferu un Kailu...

'' Džes, nāc brokastot! " Dzirdu kā mamma papēžus dusmīgi sitot, sauc mani ēst. 1. septembris, diena jaunā skolā, kas pilna ar svešām acīm. Neesmu vēl piecēlusies no gultas, kaut gan pulkstenis sit jau 7.40. Nedomāju nemaz pucēties, jo man tiešām vienalga ko par mani kāds padomās. Paveru skapi un izvelku melnas bikses, baltu T- kreklu un melnu jaku. Ieskatos spogulī un mana seja ir tik neglīta, cik vien var būt neglīta.. Kosmētiku tikpat kā nelietoju. Uzklāju acu tušu un devos pa kāpnēm lejā.

Pirmais, kas uzlaboja manu rītu bija mazā māsa - Alise. Viņai ir sniegbalti, skruļļaini matiņi, kas pret sauli izskatās zeltaini. Māsiņa atnāk un viegli nobučo manu vaigu, sakot :'' Tu brīnišķīgi izskaties māsiņ! '' Nevarēju nepasmaidīt. Viņas okeāna zilās acis mirdzēja kā mazas liesmiņa tumsā.. " Tu arī izskaties brīnišķīgi! " Klusām iečukstēju viņai ausī, bet es nemaz nemeloju, viņa izskatījās apburoši. Alisītei mugurā bija balta, kupla kleitiņa, kas viņu padarīja par īstu enģelīti uz zemes virsmas... Brokastis paēduši, es iekāpu tēva briesmīgajā pikapā, kuru varēja dzirdēt jau pa gabalu. Sākām braukt uz Vinčestrīdas vidusskolu.

'' Vari mani izlaist netālu no skolas, lūdzu? '' lūdzos tēvam, kaut gan bezcerīgi. '' Lai tu pirmajā dienā iekultos nepatikšanās? Lai mums atkal būtu jāpārceļas? To tu gribi? '' Tēvs saniknots atbildēja.

Viņi nav man piedevuši... esmu noslēgusies un kontaktu uzturu tikai ar Alisīti, jo viņa mani itkā saprot un ir piedevusi.. Esam pie skolas... visi noskatās uz tēva pikapu. Jūtos apkaunota. Ātri izkāpju ārā, paķeru somu un eju cik vien ātri var aiziet, lai mani neviens neievēro. Skolai ir brūna fasāde kur dažviet tā iekrāsojas sarkanīga. Piebrauc dzeltenais skolas buss no kura izkāpj nūģīga paskata puiši. Ieejot skolā tā nekādas sajūtas neizraisa, jo te jau esmu bijusi. Ir tāda burzma, ka mani neviens neievēro. Atviegloti nopūšos. Visu informāciju par skolu uzzināju jau pagāšnedēļ, kad gāju uz pārrunām.

Skapīša kods man ir, tāpēc taisnā ceļā dodos, lai atslēgtu un ieliktu mantas. Redzu pie mana skapīša burzma...tur stāv puisis.. Šķiet, ka tūlīt pamiršu....tas ir viņš...Deivids...mans puisis...kurš taču nomira...

Stāvu kā zemē iemīdīta, viss apstājās, laiks un viss apkārt notiekošais. Redzu tikai viņu...Deivid.. Nezinu ko darīt...kājas ir palikušas tik smagas, ka nevaru tās izskustināt un sirdī iesmeldzas stipra sāpe. Stāvu, tas arī viss... Noskan zvans, visi aiziet pa klasēm, mans Deivids, viņš aiziet. Atguvusies speru soli uz priekšu. Speru soli pa solim, jūtos kā aplieta ar aukstu ūdeni. Man tikai izlikās... Paveru skapīti un ielieku iekšā paņemtās grāmatas. Pirmā stunda - Vēsture. 201. kabinets.

Pieeju pie durvīm, nemaz nevilcinoties tās atveru un desmitiem acu pāru sāk mani vērot. Nosviežu somu uz priekšpēdējā sola uzvelku kapuci uz galvas un paraugos uz skolotāju.

'' Labdien, misis Klaida! '' skolotājs nodūjina.

'' Sveiki! '' noburkšķu klusi.

'' Nevēlies mūs ar sevi iepazīstināt? '' skolotājs smīkņāja klusi. Viņam bija pliks pauris ar dažiem sirmiem matiem uz pakauša, viņam bija viens zelta zobs, kas atspīdēja pret sauli un apžilbināja manas acis.

Pieceļos kājās, bez kompleksiem pieeju klases priekšā, novelku kapuci un sāku klāstīt. : " Mani sauc Džesika Klaida, draugi sauc par Džesu, esmu 1.75m gara, melni mati un patīk spēlēt futbolu. Pietiks? ''

'' Vari apsēsties misis Klaida, paldies par izsmeļošo informāciju! '' Skolotājs nepmierināts atbild, klase iesmejas. Dzirdu čukstu aiz sevis...

'' Paskat, kas par mežonēnu! '' Dzirdu puiša balsi, bet kad pagriežos, tas ir viņš mans Deivids...tas ir viņš...vai arī viņa klons..

'' Tev problēmas kaut kādas? '' jautāju puisim, kas ir kā dvīnis manam mirušajam puisim.

'' Nē, viss ir ok, mazā! " Puisis nevarīgi, rādot, ka padevies paceļ augšā abas rokas.

'' Otrais pasaules karš sākās ar.. " skolotājs bezjēgā stāsta. Jūtu kā skatieni duras mugurā. Noskan zvans, paķeru somu un izšaujos no klases ārā. Dodos pie skapīša, lai paņemtu nākošās stundas pierakstus.

'' Sveika Džes, es ceru, ka neiebilsti, ka saucu tevi par Džesu. Mani sauc Mia. Mūsu klase ir nejauka it sevišķi Deivids... " Meitene turpināja runāt, bet es sastingu, viņa teica Deivids...

'' Ar tevi viss kārtībā? '' meitene pieskārās mana plecam. Nepatikā norāvos, nebiju uz meiteni nemaz paskatījusies.

41 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Man patīk! Kad nākamā? emotion
0 0 atbildēt

 Nepatīk - nelasi!

0 0 atbildēt

 Es vienkārši nevēlos iztekties rupji!

0 0 atbildēt