Pamodos atkal slimnīcā. Četras baltas sienas un Aleksa vairs nav. Nav viņa glāsta un skūpsta. Viegli sāk dunēt deniņi. Sāp... '' Labrīt, zvaigznīt! '' Dzirdu balsi, paceļu acis uz augšu un redzu Deividu. '' Labrīt! Kāpēc es tevi redzu? " šis jautājums tirdīja mani kopš reizes, kad ieraudzīju vakar puisi pie savas slimnīcas gultas.
'' Tāpēc, kad es īpaša. '' Deivids smaidoši noteica. Es jutos neērti, es saejos ar viņa brāli un viņš to visu redz. '' Kā to saprast īpaša? '' jautāju puisim. '' Visi enģeļi nav vienādi. Katram ir sava īpatnības. '' '' Un kādas ir tavas? '' zinātkāri jautāju. '' Es spēju teleportēties uz jebkuru vietu kur vien vēlos. Bet tu redzi mirušos. '' '' Skaidrs. '' klusi novilku. Pacēlu acis uz augšu un viņš bija nozudis.
* Tuk tuk * Atskan klauvējieni pie durvīm. '' Jā, lūdzu! '' centos teikt skaļi, lai mani sadzirdētu. Un tur ienāk Sebastiāns. '' Drīkstu ienākt, ja? '' ienāk iekšā nemaz negaidīdams atbildi. Sirds sitās tik strauji, ka nespēju paelpot. Gribu bēgt, bet nevaru, viņš vienmēr būs soli priekšā.
Viņš pienāk pie manas gultas un iečukstēja man ausī: " Sargi sevi. " viņš aizgāja. Trīsas pārgāja pār ķermeni. Nespēju ar Aleksu par viņu runāt. Man ir bail. Ienāk Alekss un es nezinu teikt vai nē.
Nolēmu neko neteikt, bija bail, ka atkal nenotiks nekas šāds. Aleks atnesa apelsīnus. Lielus, oranžus apelsīnus, bet man tie nemaz nekārojās. Sāp mugura... '' Kā jūties? '' Alekss pajautāja un uzspieda buču uz vaiga. '' Samērā labi. " meloju. ''Brauksi šodien mājās? '' Alekss klusi izdvesa. '' Es negribu braukt mājās, palikšu labāk vēl vienu dienu te. '' klusi nočukstēju un pagriezos uz sāniem, lai puisis saprastu, ka gribu iet gulēt. '' Labi, netraucēšu. Ej pačuči. '' pateicis šos vārdus puisis izgāja ārā no palātas.
Ienāk medmāsiņa. " Vai es varētu palūgt miega zāles? '' lūdzos medmāsai. Medmāsa bija aptuveni 45 gadus veca sieviete, kurai uz sejas bija ļoti dziļas grumbas un zili riņķi no noguruma. Vietām rēgojās sirmi mati. '' Protams, kad vari. Bezmiegs? '' ''Jā. '' patiesībā meloju, jo gribēju vienkārši gulēt. Medmāsa ielaida vēnās zāles un momentā aizmigu.
Pamostos un atkal ir jauna diena klāt. Zāles darīja savu. Ienāk iekšā dīvainā medmāsa un iedod kaut kādas zāles. " Ieslēdziet lūdzu televīzoru. " palūdzu sievietei. * TV '' Pagāšnakt asiņaini noslepkavota meitenīte Alise Haidna. Policija meklē slepkavu. "
" NĒ! NĒ! NĒ! '' sāku histēriski kliegt, visas skaņas ap mani apklusa, viss ko es dzirdēju bija mani kliedzieni, skaļas elsas un sirdspuksti. Skrēju ārā no palātas, bet medmāsa centās mani apturēt, grūdu to pret sienu, jo man ir vienalga. Ar basām kājām sāku skriet uz mājām.
Neko nedzirdu tikai savus sirdspukstus. Visas debesis šķiet tik satumsušas un ir tāda sajūta, ka tās tulīt uzbruks, redzu noplukušo māju un tā liekas tik sveša. Ieskrienu iekšā mājās un sāku kliegt : '' ALISE! ALISE! '' neko nesadzirdēju tikai vecākus, kas guļamistabā raud.
Mamma bļāva aiz sāpēm un to tikai sadzirdēju tagad. '' NĒ! NĒ! '' '' KUR IR ALISE? '' iegāju pie vecākiem guļamistabā un tie raudāja. Atbildi nesagaidīju. Skrēju uz Alises istabu un tur mētājās uz paklāja izmētātas mantas. Uz galda stāvēja zīmējumi ar viņas plaukstas nospiedumiem. '' ALISE! '' bļāvu un man elpa aizcirtās. Atslīgu uz puķainā paklāja uz kura bija Alises samestās mantas. Nē....nē...nē nespēju to aptvert. '' ALISE! '' bļāvu, bet mans kliedziens ir nesadzirdēts.
