Sāku aiz panikas kliegt un ieķēros puisī ciešāk. '' Džes, beidz! '' Alekss norūca un es kritu... kritu... kritu... lidz. * Baukšķ! * un jūtu galvā stindzinošas sāpes. Asinis. Viss sāk satumst, viss ko es redzu ir Alekss un nazis ko viņš tur pavērstu pret Sebastiānu. Viss pamazām satumst līdz no sāpēm atslēdzos.
'' Džess, celies augšā! '' dzirdu Alekša balsi. Veru vaļā acis, bet gaisma ir tik spoža, ka acis tik ātri neaprod ar gaismu. " Alekss... " klusi nomurminu. '' Džes, tas esmu es Deivids! '' Pēkšņi ķermeni pārņem stindzinošs aukstums.
'' Beidz jokot... '' šaubīgi noteicu. '' Es nemeloju. '' Sāku just paniku, kas notiek? Acis ir apradušas un ieraugu Deivu, ar Aleksu viņiem ir zināma atšķirība. '' Ej prom no manis! '' sāku paniski kliegt. '' Zvaigznīt... '' '' Ej prom! '' Sāku meklēt izeju, bet tādas nav. Pēkšņi paceļos virs jumta un tieku nogādāta virs zemes.
'' Nepieskaries man! '' Sāku kliegt un bēgt tur kur ir kādi cilvēki. Esmu apjukusi. Kādā veidā? Viss pagājušais sāpes pilnais gads ir bijis tikai viena vienīga slimu enģeļu spēle ar cilvēku sirdīm? Skrienu uz mājām un cenšos aptvert notikušo.
Sāku skriet uz mājām. Sirdī nemiers un izmisums. Pat mājas apskadrušā, baltā fasāde šķiet tik sveša un neparasta. Atveru noplukušās mājas durvis un kliedzu: '' Alise! '' Zinu, ka viņa ir mājās. '' Alise?! '' kliedziens kļūst nervozāks un skaļāks un mans sauciens tiek nesadzirdēts.
Redzu meitene spēlējas uz rozīgā puķainā paklāja ar savām noplukušajām lellēm, kurām tiek apgriezti mati un izķēpāta seja. '' Alise, ko ignorē! '' pieskaros meitenes plecam, bet mans pieskāriens tiek nesajusts. Noslīgstu uz grīdas. Esmu mirusi un.... un mani nogalināja Alekss, mans puisis.
'' Tev ir pirmā stadija, tu esi mirusi un par enģeli pārvērtīsies tuvākajās 24 stundās. '' dzirdu rāmu balsi un man blakus ir Deivids. " Kā es tevi redzu? '' apjukusi no visa jautāju. '' Tu redzi mirušos, jo pati esi mirusi. '' Deivids bilda un pieskārās man, sajutu viņa pieskārienu, bet dīvaini, viņa pieskāriens mani nesaistīja.
Viņš pazuda. Mugurā sāk durt nepanesamas sāpes, pieeju pie spoguļa un no muguras sāk augt spārni, tie nav balti, bet asiņaini, asiņaini un dīvaini graciozi, sāku tos raut uz āru un no sāpēm iekožos kreklā. Ilgi mocījos un spārni izpletās pa pus istabu, bet neviens no neredzēja. Pa pusei balti un ar tumšām asinīm klāti spārni kā enģelim, sāpēja nežēlīgi, raudāju un skropstu tuša izplūda pa seju. Viss paliek balts... Kaut kas mani parauj un esmu slimnīcā, kur blakus manu roku tur Alekss.
'' Alekss... '' klusi norūcu puiša vārdu. '' Jā, princes? '' Alekss satraukti uzrunāja. ''Es redzēju Deivu un es esmu enģelis, es nomiru, tu mani nogalināji. '' gribēju to teikt naidīgi, bet sanāca vārgi un nīkulīgi. Steidzos pēc ieelpas, tik grūti elpot. '' Piedod, es neprēķināju spēku. '' Alekss taisnodamies, pieliecās man tuvāk un iegrūda galvu manā padusē. '' Es jūtos tik viens bez tevis šajā plašajā pasaulē, '' Alekss nožēlu pilns turpināja:
'' Diena bez tevis ir kā saule bez mēness. Tā tikai eksistē kā maza niecība. Katru tavu straujo sirdspukstu es uztveru kā šūpuļdziesmu savu. Tā ieaijā mani tevī. Tavas lūpas es baudu kā medusmaizi, saldas un tīkamas. Pieskāriens tavs ir kā elektrošoks pār ķermeni manu. Tavi glāsti šķiet tik labi, priekš tik netiklas būtnes kā es. Tāpēc es to baudu, jo zinu, ka liktenis tevi no manis šķirs. ''
Man likās, ka sākšu raudāt, bet Alekss turpināja :'' Es mīlu tevi tik ļoti cik Vinnijs Pūks mīl medu. Kad tu man ilgi neraksti, esmu ziņkārīgs kā Pūce. Kad mēs sastrīdamies, esmu skumstu kā Ēzelītis I -ā. Es mīlu tevi tik ļoti cik Trusītis mīl kārtību. Es par tevi uztraucos tik ļoti kā Kenga uztraucas par Rū. Kad satieku tevi es esmu kā Tīģerītis, kas lēkā aiz laimes. Kad nelaimē tu iekļūsti, es baidos kā Sivēntiņš. Bet tomēr tu esi kā medus, es kā Vinnijs neizšķirami. '' Alekss zināja, ka mana mīļākā grāmata ir Vinnijs Pūks, jo šie vārdi bija tik skaisti.....
Bet Alekss iegrimis sevī turpināja. '' Un ko tie cilvēki lēš ka mīlestība salda kā medus? Farss, sāpes un ilgas pamata sastāvā. Un ja pieķeries pārāk stipri - rokas apdedzini. Un attieksmi maini. Un asaras līst kā pavasara pali un atceries tik, ja pieķeries pārāk stipri - rokas apdedzini. Un attieksmi maini.... '' Jūtu krūtīs tauriņus, gribu pacelties un lidot, jo nu jau man ir spārni! '' Braucam pie manis. '' Alekss noteica un paņēma mani aiz rokas. Jūtos tik viegla un bezpalīdzīga. Vecāki neko nenojauš un labi vien ir. Atkal redzu Deividu un viņš man noraidoši krata ar galvu, bet kā es viņu redzu? Viņš taču ir miris!
