Piegājām pie loga un Dženifera mani izgrūda, pareizi darīja, jo pati būtu minstinājusies. Izrāpjos ārā no konteinera un tad lec Dženija. Izlekušas ārā, draudzene paķer mani klēpī un skrien pāri labības laukam. Tālumā redzu Kaila sarkano audī. Pieskrējušas pie mašīnas Dženija šokēti nobubina: " Kur Kails? '' Ielikusi mani mašīnā meitene skriet pretī Kailam, kas sašauts knapi skrien.
Paķērusi puisi aiz padusēm viņa grūž viņu uz priekšu, cik ātri vien var. Visi ir mašīnā. Pie stūres piesēžas Dženifera un spiež gāzes pedāli grīdā. Tikuši nedaudz tālāk redzu melnu Range Rover. '' Alekss! '' iebļaujos pa visu mašīnu. Tas bija pirmais vārds ko izdvesu, kad tiku mašīnā. '' Mēs piestāsim. " Dženija nomurmina.
'' Mēs nekāpsim ārā. Ja nu tas nav Alekss? '' Dženifera domīgi attrauca. '' Ir gan. " dusmīgi noteicu. '' Būtu klusējusi, izglābu tevi no mēsliem un tu ķeries tagad ap kaklu izvarotāja dēlam. '' Dženija dusmīga bļāva. Bet mēs apstājāmies. No mašīnas neviens neizkāpj. Un tad izkāpj.... saulē grūti redzēt, kas tas tāds ir... Sebastiāns.
'' Spied gāzi grīdā! '' bļāvu cik skaļi vien varēju. Dženija aiz bailēm spieda pedāli grīdā un notrieca vīrieti. '' Tu viņu notrieci! '' Kails izmisis kliedza. '' Viņš izvaroja Džesu! '' Dženija bļāva virsū Kailam un tad tas apklusa. Paskatos atpakaļ, vīrietis pieceļas, noslauka putekļus un aizbrauc uz savu rančo. Braucam jau vairākas stundas.
'' Paldies jums! '' klusi nočukstēju. '' Nav par ko Džes, tā tak draugi rīkojās. '' Kails no sāpēm nomocīts teica. '' Kā jūs par mani uzzinājāt, Džes? '' '' Mēs pazinām Krisu un viņa māsu, mēs braucām ciemos pie tevis, līdz ieraudzījām zemē guļošu meitenīti. Viņa mūs atpazina un pateica par tevi, par tavu ziņu ko gribi nogādāt Aleksam. "
'' Kur ir Alekss? '' jautāju Dženai, kaut gan zinu, ka viņa nezinās. '' Pie mums tagad, man pirms piecām minūtēm mana mamma atsūtīja īsziņu, viņa ir ārste, viņu notrieca kaut kāda tur mašīna, viņam ir viegls smadzeņu satricinājums, lauzta kāja un roka. Pie mums viņam viss būs kārtībā. "
'' Tu man to nevarēji ātrāk pateikt? '' dusmās uzbļāvu draudzenei. '' Es to uzzināju pirms piecām minūtēm! '' draudzene atbļāva. '' Man vest tevi uz mājām? '' Džena jautāja. '' Jā. '' domīgi noteicu. '' Man ir jāizstāsta vecākiem, kas tev tika izdarīts, tev vajag psihologu un psihiatru. Tas ir tevis pašas labā nepvainojies. '' '' Es zinu, bet nestāsti, es pati pierakstīšos, lūdzu. " čukstēju un atkal sāku raudāt.
Dženija aizveda mani mājās. Par laimi vecāki mājās nav un Dženifera mammai un tētim pateica, ka paliku pie viņas pa nakti. Ieeju dušā nomazgāties. Dženifera sola pie manis palikt līdz ierodas vecāki. Atbrauca Dženijas mamma un savāca Kailu, kas asiņains gulēja mašīnas sēdeklī.
'' Ko mēs teiksim par ievainojumiem? '' draudzene nemierīgi noteica.'' Teiksim, ka es vēlu vakarā devos uz veikalu pēc limonādes un huligāns mani piekāva. " ilgi nedomādama, noteicu. '' Domā ticēs? '' '' Gan jau. " '' Dodies gulēt, Džes tev jaātpūšās. "
Nerunādama pretī, ierāpjos gultā un sāku pārvilkt pidžammu. '' Ak dievs, Džes, ko viņš ar tevi darīja?! '' Dženija ieraudzījusi manus zilumus, griezumus un situma pēdas sāka raudāt. '' Neraudi, labi? Viss būs kārtībā. " centos draudzeni mierināt, kaut gan zinu, ka viss nav labi.
'' Rīt atvedīšu pie tevīm Aleksu. Labi? '' draudzene saraudātā tonī bilda. '' Atved viņu šodien. '' sāku šņukstēt. '' Labi. Es palikšu līdz ierodas vecāki un tad visu sarunāšu. Ej gulēt lūdzu! '' '' Labi. Es tevi mīlu! '' uzspiedu meitenei buču uz vaiga un devos gulēt. '' ''Es arī tevi mīlu! '' klusi nočukstējusi devās ārā pa durvīm. Iemigu.
