Dzenoties pēc saules (8)2

-Mostieties un spīdiet, guļavas,- Stefans ienāca istabā un es, kautrības pārņemta, piesedzos ar segu, kamēr Kriss man blakus gulēja kā nosists,- Man jums ir labas ziņas. Kriss, Hetere, varat neslapstīties. Es visu zinu.

-Kādā veidā?- miegaini pavaicāju, berzēdama miegu ārā no acīm,- Kas notiek?

-Problēma atrisināta,- Krusttēvs apsēdās uz gultas malas un pakratīja Krisu, kurš miegā kaut ko nomurmināja un turpināja gulēt,- Lai viņš guļ,- pamanījis manu skatienu, krusttēvs sacīja,- Viss ir izdarīts, mazā. Tev vairs galva nesāpēs un man arī.

-Par ko tu runā?-

-Es atrisināju problēmu ar Taileru,- krusttēvs smaidot ziņoja,- Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka tu esi beigta un pagalam. Es par to parūpējos,-

-Kādā veidā? Ko?- es vēl nespēju aptvert informāciju, - Ko tu izdarīji? Kā?

-Vakar vakarā, kad jūs te..- Krusttēvs nožestikulēja, nevēlēdamies teikt neko intīmu,- Es devos ielās, izlūkoties pēc meitenes, kas būtu mats matā kā tu. Mans ceļš krustojās ar kādu narkomāni uz ielas, kuras seja jau tā bija cietusi. Viņai bija tie paši melnie mati, gandrīz tikpat gari, kā tev, tādas pašas acis un apmēram tikpat gara. Es viņai iedevu tavus viltus dokumentus un naudu devai. Tā nu liktenis izspēlēja joku, ka Tailers viņu notrieca. Mani puiši to ziņoja.

-Un Tailers?- apjukusi izdvesu. Es nebiju rēķinājusies ar to, ka tas notiks tik ātri. Man bija plāns, kas bija pakāpeniski jāīsteno, nevis kaut kas, ko spontāni izdomāts. Tailers domāja, ka esmu mirusi, centos sev iegalvot, es varu sākt jaunu dzīvi.

-Tailers, Tailers, ko Tailers?- krusttēvs atrūca,- Viņas seja bija tā izšķaidīta, ka seju nevarēja atpazīt. Meiteni tūdaļ pat apglabāja un izziņoja tavu nāvi. Tu nemaz nepriecājies?

-Par ko man priecāties? Ka tevis dēļ cilvēks nu ir apglabāts zem zemes nevis kā viņa pati, bet kā es?-

-Hetere, klau...- Krusttēvs, piecēlies kājās, sacīja,- Tev būtu man jābūt pateicīgai, mazā. Novērtē to.

-Man pašai tas bija jāatrisina,-

-Tu visu būtu vēl vairāk salaidusi dēlī. Saki man vienu.. vai tev pret Taileru vēl ir jūtas?- viņš bažīgu skatienu uzmeta Krisam, kurš vēl saldi gulēja, nemaz nedzirdot mūsu sarunu,- Vai tu gribi Krisu pakļaut briesmām?

-Nē, bet..-

-Nu tad arī viss. Saruna izbeigta. Turklāt, krāmē mantas. Mēs pazūdam.-

-Atkal?!-

-Atkal!- Krusttēvs izgāja no istabas, aizcērtot aiz sevis durvis. Atgāzos spilvenos un pieglaudos Krisam, kurš pamodās, dzirdot troksni. Apliku rokas viņam apkārt un paslēpu roku pie viņa pleca, lai viņa smarža mani nomierinātu.

-Kas noticis?- Kriss aizsmakušā balsī vaicāja,- Ko Stefans teica?

-Mums jādodas,- skumji atteicu un draugs pagriezās pret mani,- Mēs atkal pārvācamies.

Tomēr, man par lielu nožēlu, Kriss bija vērīgāks,- Tam ir kaut kāds stāsts, vai ne?

-Kriss, lūdzu..-

-Hetere, beidz dzīvot pagātnē,- viņš mīļi nožāvājās un sacīja,- Izvēlies, vai tu gribi būt ar mani, vai ar vienu kāju pagātnē. Abi varianti nederēs.

-Kriss!-

-Es tev teicu,- viņš pacietīgi atkārtoja un piecēlās kājās,- Es uz dušu. Nāksi man līdzi?

-Eju,- nomurmināju un piecēlos kājās, lai dotos viņam līdzi. Tikko Kriss aizvēra durvis aiz mums, man radās ideja. Smaidot pagriezos pret viņu un viņš paskatījās uz mani neizpratnē.

-Man ir ideja,- plati smaidot sacīju,- Vai tu man palīdzēsi?

-Protams,- Kriss piekrita,- Par ko ir runa?

Viltīgi pasmaidīju un apliku rokas viņam ap kaklu, lai noskūpstītu savu tagadni.