Sveiki pacietīgie cilvēki! Ļoti atvainojos, ka neliku daļas, tāpēc šo uzrakstīju bik garāku! Lūdzu rakstiet komentārus un pasakiet man idejas, kas varētu notikt tālāk. Paldies par uzmanību un izbaudam! :)
* * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * * *
-Nu, mēs sarunājām aizbēgt tad, kad mūsu abu vecāki bija kārtējo reizi piedzērušies un sāka lamāties un sist...- Iesāka Maikls.
-Pag, jūs esat brāļi, vai kā?- Es apjukumā jautāju.
-Nē, bet mūsu abu ģimenes dzer un paldies dievam, esam arī vienīgi bērni saviem vecākiem..
-Aaa. Es jau padomāju, ka jūs esat brāļi.
-Un ja jau iesākām runāt par to, kāpēc aizbēgām, tad pastāstiet arī jūsu iemeslus.- Olivers pēc neilgā klusuma brīža ierunājās.
- Mēs jau kopš desmit gadu vecuma ar Emīliju bijām gribējušas aizbēgt no mājām un dzīvot mežā. Bet tā kā bijām mazas, tad nekas nesanāca. Gadi pagāja un par to piemirsām, bet tad man vienkārši piegriezās. Es kārtējo reizi sastrīdējos ar mammu un pateicu viņai, to, ka man arī nepatīk patēvs, jo viņš visu laiku man bļauj virsū bez iemesla. Mamma arī bija mainījusies, kopš viņš ienāca mūsu ģimenē. Es no sākuma domāju, ka tas ir dēļ lielās mīlestības, bet tagad es vispār nezinu dēļ kā tas bija...
Es centos neko neteikt un turēt savas dusmas sevī, bet man tas nesanāca. Jo pēc kārtējā iknedēļas strīda es aizgāju. Es ar mammu agrāk bijām kā labākās draudzenes, proti – es ar viņu varēju runāt par visu, kas man bija uz sirds, bet dēļ viņas iemīlēšanās manā patēvā viss mainījās. Nu nebija jau tā, ka viņa tagad kļuva par ļaunu maitu, bet es kopā ar viņu vairs nejutos kā ar savu mīļo mammu. Viņas vietā bija cilvēks, kas mīlēja tikai sevi un savu vīru.-
-Bet cik tad tev bija gadi, kad tava mamma iepazinās ar tavu patēvu?- Maikls pajautāja.
-Cik atceros, tad man bija 13 gadi, kad mamma iepazinās ar Aldi, bet ievācās viņš pie mums tad, kad man jau bija gandrīz 14. Un ja gribat zināt, manu mammu sauc Inna.- Nobeidzu šos teikumus ar tādu balsi, lai viņi saprastu, ka negribu par to vairs runāt.
Acīmredzot saprata, jo Olivers tagad vērsās pie Emīlijas.
-Un kāds bija tavs iemesls?-Viņš viņai mīļi uzsmaidīja. Pielīdējs. ; DD
-Mana mamma man nekur neļāva iet, un vēl mans tēvs izdzirdēja, ka es it kā pārguļu ar katru savu klasesbiedru no skolas. Viņš tā kā tāda veca ome vienmēr klausījās visādas tenkas.-Es zināju, ka par to pārgulēšanu, nebija taisnība, jo viņa ir nevainīga, bet viņas tēvs viņai neticēja.-Man vienkārši tas bija pēdējais salmiņš, jo kad viņš mani nosauca par vieglprātīgu palaistuvi, tas bija pēdējais, ko es no viņa mutes dzirdēju...Jo man bija labākais vecākais brālis pasaulē, kurš mani vienmēr aizstāv. Es aizskrēju uz savu istabu, savācu mantas un devos pie Elenas, jo viņa bija vienīgā
persona, kurai uzticos.- Viņa nevarēja noturēt asaras, es to redzēju pat no savas vietas, kur es sēdēju. Tāpēc aizgāju un apsēdos viņai blakus un apķēru viņu. Man bija viņas ļoti žēl.
Puiši arī atnāca un apķēra mūs un Emīlija sāka smieties.-Man ir tāda sajūta, ka mēs esam viena ģimene!- Mēs visi sākām smieties, jo viņai bija taisnība. : D
Nu bija laiks ko mēs izbaudījām visvairāk – brīvais laiks. Tas bija laiks, kad vai nu bijām visu izdarījuši un atpūtāmies, vai, kad tajā dienā negājām uz medībām.
Mēs izdomājām, ka kārtīgi izpeldēsimies un nomazgāsimies. Mēs ar Emīliju uzvilkām peldkostīmus un paņēmām dvieļus un gājām pie mūsu upes/ezera, un iegājām patīkami siltajā ūdenī. Pēc minūtes puiši arī bija klāt un šļakstīdamies ieskrēja ūdenī. Kad bijām izpeldējušies ( Nu tā jau bija vairāk šļakstīšanās un ākstīšanās, nekā peldēšana ), mēs jau gājām ārā no ūdens, kad manu kāju kaut kas sagrieza, un es sāpēs iebļāvos.
-Kas notika?!?-Maikls atskrēja šurp, kur viņam aiz muguras uzreiz sekoja Olivers un Emīlija.
-Es sagriezu kāju!- Es šņukstot atbildēju. Maikls mani pacēla līgaviņā un nesa pie ugunskura. Es jutos tik silti, pret viņa saulē uzkarsēto ķermeni, ka gandrīz aizmigu. Viņš mani apsēdināja pie ugunskura un Emīlija atnesa aptieciņu. Un pa visiem trijiem viņi apārstēja manu kāju.
-Paldies jums!-Es smaidīdama pateicos.
-Laikam ir jāsāk taisīt vakariņas!- Maikls piedāvāja.
Bija tik jauki vienkārši pasēdēt un atpūsties, kamēr citi par tevi rūpējas. Mani pārņēma nogurums un es nogūlos uz koka sola pie ugunskura un iemigu. Mani pamodināja Maikls.
-Vakariņu laiks!-Viņš mīļi man uzsmaidīja un iedeva bļodiņu ar gaļas sautējumu vienā rokā un karoti otrā. Emīlija izdomāja uztaisīt tēju, tāpēc viņa virs ugunskura uzlika katliņu ar ūdeni. Kamēr mēs ēdām, uzvārījās ūdens un Emīlija ar Oliveru aizgāja pēc krūzītēm un piparmētrām un atstāja mūs ar Maiklu divatā. Maikls atnāca un apsēdās man blakus uz sola un apskāva mani. Man pārskrēja skudriņas pār muguru. Tā mēs sēdējām un skatījāmies ugunī un atnāca Emīlija ar Oliveru un salēja mums tēju. Viņi abi saskatījās un sāka smaidīt un skatīties uz mums. Mēs dzērām savu tēju un Emīlija ierosināja paspēlēt patiesību un risku. Ak vai, izskatās, ka šis būs garš vakars...
