Zinu,ka nenonormāli ilgi biju pazudusi,bet patiesībā,šo stāstu gribu pabeigt tikai dēļ sevis. Tā kā,ja patīk liekat plusiņus,ja nepatīk mīnusus vai komentējiem. Bet, lai nu kā,es jau ceru,ka jums patiks.
Izejot no veikala,dēvos mājās pa ierasto ceļu. Pagāja piecas minūtes un es jau biju pie savas dzīvokļu mājas. Jā,tagad es jau varu teikt savas. Žēl,ka Ella nav mājās un nevarēs man sastādīt kompāniju tajā jocīgajā ballītē. Ar viņu visas stūlbās ballītes šķiet labas. Nezinu,kas tajā cilvēkā ir,bet viņa vienmēr pievilina pareizos cilvēkus sev apkārt. Laikam toreiz,kad Ella teica,ka Andis nav pareizais cilvēks man balkus,vajadzēja tomēr klausīties.
''Kapēc tu neatbildēji?'' Andis jautāja izkābdams no mašīnas. Es biju tā aizdomājusies,ka nebiju pamanījusi,ka tā mašīna te stāv. Mani nobiedēja jau otroreizi šajā vakarā. Nu paldies,mani nervi drīz sajies pamatīgā čupā.
''Kapēc man būtu tev jāatbild? Nē,tiešām es nesaprotu,varbūt vari paskaidrot? Es nebiju tā,kas te kādu piekrāpj un čakarē. Tā kā šķeit,ka man ir visas tiesības neatbildēt.'' Kaut biju daudz pateikusi,es patiesībā jau zināju,ka ar to nepietiek, Lai kādus mēslus Andis nesavārītu,viņš nekad nepadosies.Man tas kādreiz patika,jo man šāda īpašība nepiemīt,bet pašlaik šis viss man pamatīgi tracina.
''Es zinu,esmu tevi sāpinājis,bet tad,kad biju ar Sandru,tikai tad es saparu,cik patiesībā svarīga man esi. Nu jau es zinu,ka viss ir par vēlu,kaut ceru,ka tā patiesībā nav. Es gribu tevi atpakaļ.''
''Tieši tā,tu pateici pilnīgi pareizi,viss ir par vēlu. Bet,man tev viens lūgums?'' es viņam teicu sarūgtinātā balsī.
''Klausos.'' Tas muļķis gaida kaut ko labu. Pff,ne šoreiz.
''Vai tu vari pavkties malā no mana ceļa un vairs mani netraucēt. Ne ar zvaniem,ne sms un kur nu vēl ar šādiem apciemojumiem. Viss ir pateikts un ceru,ka drīz aizmirsts.''
Pēc mana pateiktā viņš uzreiz atkāpās malā un neko neteikdams aizgāja uz savu mašīnu.
''Nu viss būs labi.'' Sevi mierinot noteicu un dēvos iekšā savā tumšājā koridorī.
