Viņa sēž uz mājas jumta,dziļu domu apņemta.
Debess zilajās skatās, asaras krīt kā lietus.
Mīla galā, rozes novītušas,debesis mirdz.
Debesis, vejš, lietus, mīla kā paradīzē pamesta jūtas.
Meitene sirds dzīles skumst pēc tevis,
Viņa vēlas redzēt tevi lūdzamies.
Viņa vēlas to, ko retā spēj lugt-
Mīlestību, gādību, nopietnību un godību.
Bet to vēlas tik dazas,kas zin ko vēlas.
Tā kas zin, ko vēlies tu un ko vajadzētu,
Viņa zin ko vēlaties abi un kas var sanākt.
Tas ir katra mīlnieka sapnis.
Viņa aizvien vēl sēž uz jumta un domā,
Viņas sirds pukst: puk - puk, puk - puk.
Viņas sirds alkst visu kāroto.
Viss ko viņa lūdz, ir atdoties un paļauties jutām.
Es gribu iedvesmot cilvēkus, kuri domā , ka nevar neko, bet ziniet , ka iespējams ir viss, tikai jāizmanto neliela iztēle :)
P.S. Šis darbs ņemts no manas draugiem.lv dienasgrāmatas, kur lieku savus dzejoļus :) arī zīmējums ir mans :)
