Sveiciens visiem literatūras sadaļas cienītājiem. Ir pienācis tas brīdis , kad katrs nākamais dzejolis top ar vien grūtāk un ilgāk. Ideju un tēmu , par ko rakstīt pietiek , bet atrats pareizos vārdus , caur kuriem vēstīt šo slēpto ziņojumu , kļūst sarežģītāk. Reizēm šķiet , ka divi dažādi dzejoļi ir par vienu un to pašu tēmu un notikumu. Bet, vakardien, atrodties pilsētas vienīgajā bārā/klubā , degustējot kokteili ar nosaukumu "lapa" , pie manis pienāca paziņa(siev. dzimte) un jautāja , vai arī atrodoties tādos apstākļos, es spēju ko uzrakstīt. Protams, jau diezgan manāmā reibumā, paņēmu divus 100g un divas apelsīnu šķēles , tik pat ātri cik apsēdies , tik pat ātri izdēris , pāņēmis telefonu rokās sāku rakstīt. Protams, kā jau lielākajai daļai dzejoļu, noskaņa ir ļoti depresīva , negatīva. Bet , tajā mirklī es sapratu, ka pat nav vajadzīgs katru vakaru apsēsties un domāt ko rakstīt. Ja ir iedvesma, rindas pašas birs kā āboli no ābeles, ābeli kratot. Tad nu , lūdzu.
Ienirstot okeāna dzīlēs.
Satiekoties ar nevienam nedz redzēto , nedz zināmo,
Iesprūst milzu krabju spīlēs.
Tās cieši saspiež.
Sāpes ir neizturamas, tādas līdz nāvei,
Pietrūkst spēka,
Nespēj turēties pretī.
Sāk tirpt kājas, tripst rokas.
Nezinot , kur viņš, cieši saspiedis manis, dodas.
Acis nogurušas,
Tās aizkrīt ciet.
Atliek domāt kā laiks nesteidzīgi iet,
Vēloties tikt vaļā , projām aziskriet.
Iekritis miegā.
Vēl dziļākā , kā lācis savā ziemas migā.
Nepamostas.
Beidzot šo rakstu, piedodiet. Varbūt kāds gaida bidles atbilstošas rakstam, bet es dodu priekšroku sevis fotogrāfētiema attēliem. šķirstot tos , kurš pirmais iekrīt acīs , to lieku. Paldies.
