Sen nebiju rakstījusi dzeju
Mans okeāns izžuva...
Tavs dziļais okeāns izžuva
Un nu pāri palika tikai dīķis
Tur, dziļajā okeānā, palika
Daļiņa no manas sirds
Liels un plašs bija okeāns tavs
Daudz noslēpumu tur bija
Tagad tas uz mūžiem paliks man neatklāts
Okeāns – sāpe dziļa un brīnišķa
Cits okeāns jāmeklē
Lai sapnis būtu atkal kāds
Varbūt dziesma jānospēlē
Lai nav tukšs mans prāts
Varbūt pietiktu man ar avotiņu
Lai tikai man ir sapnis
Sapnis ko bezgalīgi smelt ar mīlu
Izžuva mans vēl neatklātais okeāns...
Un kāds no senākiem dzejoļiem:
Vējš maigi glāsta
Klusās koku galotnes.
Caur tumšās nakts burvību
Aužas menesstaru vītnes.
Kaut kur tālajā meža biezoknī,
Spalgi ūjina pūce,
Un plašajā debesu zilgmājā
Spilgti zvaigznes mirguļo.
Šīs zvaigžņotās nakts burvībā,
Ap šo visu svētumu,
Vijas noskumuša vilka gaudas,
Kad tās dzirdot, gribas gaudot līdz.
Viņš dzied savādu dziesmu
Kā no citas pasaules.
Tā reizē apbur
Un reizē skumdina.
Vilks savu dziesmu dzied mēnesim,
Savam vienīgajam draugam,
Jo citi vilku tur,
Par ļaunuma nesēju.
Ļaudis vilku lamā un trenc
Un ar savādiem ieročiem šauj.
Viņi pat nezin, ka arī vilkam ir sirds,
Kas joņo tā karstajās krūtīs.
Viņš vēlas tik pateikt,
Ka ļauns tas nav,
Lai dzēlīgi skatieni nesekotu viņam,
Lai brīvs no lāstiem tas klejot varētu.
Vilkam atliekm tik vēlēties,
Kaut viņš būtu tas vējš,
Kam lielākā brīvība dota,
Kas maigi glāsta klusās koku galotnes.....
