local-stats-pixel fb-conv-api

Dvīņu nedienas (12)7

246 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-11/649048

- Laura? – Elīza pamanīja kā māsa aizskrien.

- Par ko tu runā? – Rūdolfs sēdēja ar muguru pret notiekošo, tāpēc neko nesaprata.

- Tur tikko aizskrēja Laura, - Elīza strauji piecēlās kājās, - Viņai kaut kas noticis. Māsa izskatījās satraukta.

- Es gaidīšu atbildi, - Rūdolfs klusi noteica un ļāva Elīzai sekot māsai.

Elīza paātrināja gaitu, redzot virzienu, kur māsa dodas. Ejot garām kokam, aiz kura vēl nesen slēpās Laura, viņa pamanīja apjukušo Ēriku.

- Kas notika Laurai? – Elīza satraukta jautāja draugam.

- Ko? Kas? – puisis izbijās ieraugot Elīzu.

- Un kas notiek ar tevi? – Elīza bija apjukusi.

- Kur ir Laura? – Ēriks pagriezās un centās saskatīt meiteni, kura pirms brīža viņu skūpstīja.

- Man likās, ka nesen viņa bija šeit, - Elīza nepacietīgi atteica, - Viņa taču bija ar tevi, tātad tev vajadzētu zināt, kas notika Laurai un kāpēc viņa aizskrēja. Un ko jūs te vispār darījāt?

- Mēs? Un ko šeit darījām? – ar Ēriku nebija iespējams sarunāties. Viņš tikai kavēja laiku, tāpēc Elīza atmeta ar roku un devās virzienā, kur nozuda māsa.

Aizskrienot ap stūri, viņa pamanīja, ka Laura ir samazinājusi ātrumu un šobrīd lēni pastaigājas pa ielu. Likās viņa neredz apkārt notiekošo un ir pilnīgi iegrimusi sevī.

- Laura! – Elīza iesaucās, pievēršot māsas uzmanību. Laura pagriezās un apstājās. Viņa iekšēji priecājās, ka Elīza viņu ir pamanījusi. Viņai vajadzēja ar kādu parunāt, lai saprastu ko darīt tālāk. Un viņa vēlējās noskaidrot arī to, ko māsa runāja ar Rūdolfu.

- Sveika, - Laura klusi sveicinājās, kad Elīza bija pienākusi pietiekami tuvu.

- Kas ar tevi un Ēriku notika? – Elīza jautāja.

- Kāpēc ar Ēriku? – Lauras vēderā viss apgriezās pa simtu astoņdesmit grādiem un vaigos parādījās neliels sārtums, kuru Elīza uzreiz nepamanīja.

- Es ieraudzīju tevi un dodoties uz šejieni pamanīju Ēriku. Viņš izskatījās galīgi apjucis un jautāja, kur esi tu, - Elīza paskaidroju un tikai tagad pamanīja, ka pieminot bērnības drauga vārdu, māsa manāmi sāk satraukties.

- Ko tu viņam atbildēji? – Laura vēlējās zināt.

- Ko gan es varēju atbildēt? Man likās, ka tieši viņam jāzina, kur esi, jo jūs taču bijāt kopā, - Elīza lēnām teica, vērojot katru māsas sejas izteiksmi.

- Jā, - Laura klusi piekrita un nosarka vēl vairāk, - Es viņu noskūpstīju ...

- Ko tu izdarīji? - Elīza domāja dzirdēt jebko citu, bet ne ko tādu.

- Nu izlasot visu to informāciju par Rūdolfu, es negribēju atstāt jūs divatā, tāpēc mēs jūs izsekojām, - Laura ātri stāstīja kā baidoties kaut ko palaist garām.

- Jūs izspiegojāt? – Elīza tomēr paspēja izteikt savu sašutumu.

- Un tad mēs tur stāvējām aiz koka un viņš bija man tik tuvu. Es nekad nebūtu domājusi, ka Ēriks manī var izraisīt šādas sajūtas, bet es gribēju to skūpstu un man likās arī viņš vēlas, - Laura nopūšoties noteica. Elīza ar platu muti klausījās māsas stāstījumā. Katrs vārds lika mutei pavērties vēl vairāk.

- Un tagad tev neliekas? – Elīzai izdevās izmocīt jautājumu.

- Kā redzi viņš man nesekoja, - Laura pamājot ar roku atpakaļ teica.

- Varbūt arī viņš apjuka! Viņš vismaz tāds izskatījās, - Elīza centās māsu nomierināt, - Un viņš vēlējās zināt, kur tu paliki.

- Nevajag mani mierināt, - Laura lūdza, - Bet tas skūpsts tomēr bija tik patīkams.

- Tātad viņš atbildēja tam? - Elīza prātoja.

- Atbildēja gan, - Laura palika domīgāka. Puisis neatbildētu skūpstam, ja to nevēlētos. Un tā taču neskūpstās kāds, kas to nevēlas. Jau atkal tauriņi un viņu dejas. Nemiers visaugstākajos toņos pārņēma Lauras ķermeni, - Un kā gāja tev? – māsa jautāja, lai nedaudz nomierinātu sakāpinātās emocijas.

- Bļin, - Elīza nolamājās un to viņa bieži nedara, - Ieraugot tevi, es viņam neatbildēju. Tagad viņš noteikti domā visu to sliktāko.

- Ko neatbildēji? Ko viņš tev izstāstīja? – Laura vēlējās zināt.

- Parunāsim vakarā? – Elīza lūdzās, - Man jāpasaka manam puisim, ka joprojām vēlos būt viņa meitene, - viņa smaidot piebilda.

Laura saprata Elīzu un nekavēja viņu. Arī viņa pati labprāt uzzinātu, ko šobrīd domā Ēriks, taču tas nav iespējams. Viņa nolēma doties mājās, skolā tāpat nebūs nozīmes sēdēt.

Atgriežoties parkā, Elīza uzreiz pamanīja Rūdolfu. Likās viņš pat nav izkustējies no vietas un aizdomājies skatījās kaut kur tālumā.

- Jā, - Elīza nočukstēja pienākot gandrīz blakus.

- Kas? – Rūdolfs satrūkās, jo nepamanīja meitenes tuvošanos.

- Ja vien neesi pats pārdomājis, tad es labprāt turpinātu mūsu attiecības, - Elīza kautrīgi piebilda.

Rūdolfa sejā parādījās plats smaids. Viņš strauji piecēlās un tikpat strauji pacēla Elīza gaisā. Apgriežot viņu vairākas reizes uz apli, viņš nolaida meiteni atkal zemē, tomēr turēja joprojām cieši sev klāt. Elīza palieca galvu atpakaļ, ļaujot, lai Rūdolfs noskūpsta viņu. Skūpsts bija maigs un salds, tas izteica visas sajūtas, kas abus šobrīd pildīja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-13/649300

246 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Man izdevās vakar uzrakstīt vēl vienu daļu, lai šorīt varu jūs iepriecināt emotion Nākošā gan tikai vakarā emotion

4 0 atbildēt

Turējos ilgi, lai nelasītu šo stāstu tagad, bet tad, kad tas būs pabeigts, bet taču nē... Un nu no rīta refresh podziņa ir mans labākais draugs... Cerībā, ka būs stāsta turpinājums :)

4 0 atbildēt

Man šodien ir dzimene, es dzeru!!!

3 0 atbildēt

cikos būs nākamā? :)

0 1 atbildēt