Nu jau otrā daļa... Ja kādam interesē, te ir links uz pirmo daļu...
2. nodaļa – Instrukcijas.
Nonācis mājās Alekss iekrita gultā, domādams to pašu domu: “Vai tas tiešām bija tikai sapnis?” Bet jau pēc dažām minūtēm viņš vairs nespēja noturēt acis vaļā. Viņš aizgāja līdz virtuvei un bezjēdzīgi ieskatījās ledusskapī, kaut gan zināja, ka tur neko neatradīs. Viņš aizgāja uz savu istabu, tajā bija vienīgais televizors visā dzīvoklī. Viņš to ieslēdza. Pārslēgdams kanālus, viņš meklēja kaut ko interesantu, kaut ko saistībā ar šīs dienas notikumiem. Nekā tāda neatradis, viņš izslēdza televizoru, nolika pulti malā, pagriezās uz sāniem un iemiga ciešā miegā. Sapnī viņš redzēja Mariju. Viņai mugurā bija tās pašas drēbes, tikai šoreiz tās nebija melnas, tās bija viscaur baltas un nevarēja manīt melno zobenu apjoztu ap vidukli.
“Vēl viens sapnis?” bija pirmā doma, ko Alekss iedomājās, bet pēc brīža viņam tas vairs tik ļoti nerūpēja, jo viņš beidzot kārtīgi nopētīja Mariju, “Jā, man viņa patiktu, ja vien viņa mani sapnī nebūtu nogalinājusi...”
“Nē, šis nav tavs kārtējais sapnis. Tu pat iedomāties nevari, cik grūti ir sazināties ar kādu no otras puses. Un paldies, tas nebija sapnis,” balss atbildēja no nekurienes.
- Ko? Kas tu esi? - Alekss apjucis iesaucās, viņš bija pārliecināts, ka dzirdēja sievietes balsi runājam kaut kur tuvumā, bet Marija bija vienīgā, kas atradās tuvumā, viņa vispār bija vienīgais cilvēks, kuru Alekss redzēja. Tā nevarēja būt viņa, jo viņas lūpas pat nepakustējās. Bet tomēr. Kurš gan cits? Un Alekss gribēja tikai pārbaudīt savu teoriju. - Marij, tā esi tu?
- Jā, - atkal atskanēja balss no nekurienes.
- Bet kā? Kā tas ir iespējams? Kā ir iespējams, ka tu man parādies sapnī, kaut gan esmu tevi redzējis tikai vienu reizi un tajā pašā, iespējams, tikai iedomājies brīdī, kad man kāds iebelza pa galvu un es atslēdzos, kā ir iespējams, ka tu runā, kaut gan tev mute nekustās?
- Atkal, miljons jautājumu, bet, uzdodot nākamo jautājumu, atbildi uz iepriekšējo pat nesagaidi. Nu labi, es tev tāpat izstāstīšu, man nav īpaši lielas izvēles, tikai klausies. Pirmkārt, es nebiju ne kāda halucinācija, ne ilūzija un pat ne iedoma, es biju gluži reāla persona. Es dzirdu tavas domas. Un tu dzirdi manas. Tādēļ pat nevajag sākt domāt par mani, jo šeit tu tās no manis nenoslēpsi, es tās dzirdēšu, gluži tā, it kā tu to būtu izteicis skaļi.
Viņa zināja, ka Alekss tagad noteikti kaut ko padomās par Mariju un vēlējās vienkārši paķircināt viņu, bet tam sekoja tikai klusums. Marija bija pārsteigta. Tagad viņa bija pārliecinājusies, ka viņa ir sastapusi īsto cilvēku, cilvēku, kurš ir cienīgs kļūt par dvēseļu mednieku. Viņš ne tikai spēja redzēt spokus esot cilvēks, bet arī spēja kontrolēt domas. Tas varēja noderēt, jo viņa nezināja vai otram medniekam ir kādas citas spējas, varbūt viņš spēja lasīt domas.
- Nu labi, tu esi spējīgāks nekā domāju.
- Ko? Tu vēl šaubījies? Es esmu labākais! - Alekss jutās lepns par komplimentu no bijušās dvēseļu mednieces.
- Nemēģini te izrādīties, jo man nav tik daudz laika, un tu neesi nemaz tik labs tikai tādēļ, ka spēj kontrolēt savas domas. Es te esmu ieradusies, lai īsumā izstāstītu par taviem pienākumiem nākotnē...
- Paga, paga, kādiem pienākumiem?
- Par taviem kā dvēseļu mednieka pienākumiem...
- Ko?
- Nepārtrauc mani. Kad es tev iedūru ribās rēgu zobenu, es tevī ieliku visas dvēseļu mednieka spējas. Tas nozīmē, ka tagad tu esi jaunais dvēseļu mednieks...
- Opā. Un kas man tagad būs jādara?
- Es teicu, lai nepārtrauc mani, vai arī tu vairs nepamodīsies! Klausies un tu visu uzzināsi!
- Mājiens saprasts, piedod.
Marija nopūtās.
- Tātad. Tev tagad ir jāglābj dvēseles pirms tumšais dvēseļu mednieks tās uzņem, jo viņa uzņemtās dvēseles nenonāk ne paradīzē, ne ellē, tās kļūst par daļu no viņa un cilvēks mūžīgi ir ieslēgts viņā. Ikreiz, kad ieraugi dvēseli, tev tikai jāuzliek brilles, kuras atradīsi savā somā, un tevi aizstās gars, kurš dzīvo brillēs, es gan ieteiktu tev ar viņu visu sarunāt, ja nu kas... Es tavā vietā nemēģinātu pārbaudīt garu kādā publiskā vietā, kaut gan viņš uzvedas tīri civilizēti cilvēkos. Līdzko tu uzvilksi brilles, tu kļūsi par garu un varēsi netraucēti, citu cilvēku nemanīts, doties pēc dvēseles. Tu gan nespēsi lidot, bet varēsi skriet caur sienām un cilvēkiem, runāt ar putniem un nosūtīt dvēseles uz vietu, kur viņas ir pelnījušas būt. Jautājumi?
- Kā īsti tās brilles nokļuva manā somā?
- Kad es iegāju rēga formā, gars aizstāja mani manā ķermenī. Līdzko otrs mednieks mani sadūra, putni garam to izstāstīja. Tas devās pie manis. Nonācis pie manis, tas redzēja, ka es vairs nebūšu dzīvotāja, saprata, ka es esmu nodevusi savas spējas tev un uzņēma mani atpakaļ savā ķermenī. Es novilku brilles un iemetu tavā somā. Uzreiz pēc tam es nomiru. Dvēseļu mednieka ķermeņi un drēbes pēc nāves vienkārši izgaro, jebkāda liecība, ka es biju piedzimusi uz šīs planētas, izgaroja līdz ar manu ķermeni. Tāpat arī izzuda jebkura cilvēka atmiņa par mani.
- Kā tu to zini?
- Šis nav pirmais ļaunais mednieks, manas dzīves laikā, pirms šī, bija vēl viens, kurš cieta autoavārijā. Pirms tam es jau biju uzzinājusi, kas viņš ir, kur dzīvo un kur strādā, biju plānojusi tikt no viņa vaļā, bet nepaspēju. Vēlāk, kad es kādam jautāju par viņu, neviens viņu neatcerējās. Dvēseļu mednieki ir vienīgie, kuri atceras citus mirušos dvēseļu medniekus. Vēl kāds jautājums?
- Tagad vairs palikuši tikai divi - kā tieši jāglābj dvēseles un kāpēc es varu sazināties tikai ar putniem, nevis ar visiem zvēriem?
- Dvēseles tu glāb atverot durvis, tās tu atver ar savu zobenu, iecērtot to jebkurā sienā un iedomādamies gara sejas vaibstus. Vai tad tu manī neklausījies, kad es tev par šo stāstīju? Ā un putni tāpēc, ka tev taču kaut kā dvēsele ir jāatrod, ja zini, ka kāds nesen ir nomiris un pats nav atradis iespēju nokļūt aizkapa pasaulē, un viņi ir vienīgie, izņemot medniekus, kas redz garus. Tu vari ar putniem sazināties esot savā ķermenī, tāpēc dažreiz tie tev pateiks, ja uzzinās par kādu dvēseli.
- Otrs mednieks arī runā ar putniem?
- Viņš tās sajūt vai sadzird. Īsti nezinu.
- Ā, skaisti, paldies, viņš tās sajūt vai sadzird pa lielu gabalu, bet man te vajadzēs ar putniņiem runāt.
- Nesūdzies! Viņam tā meklēšana aizņem krietni vairāk laika kā tev parunāt ar putniņiem.
- Labi, piedod. Bet kā lai es cīnos pret otru mednieku?
- Pirmkārt, viņu sauc Hanss, vismaz tā viņš man stādījās priekšā pēc tam, kad bija pārliecināts, ka miršu. Otrkārt, tev viņš ir jāuzvar zobenu divkaujā, tad arī tu atbrīvosi visas viņā ieslēgtās dvēseles, bet zaudēsi visu spēku un spējas, tev nāksies glābt dvēseles un uzkrāt spēku un spējas no jauna, ja nu gadījumā kaut kas neparedzēts atgadās. Un nogalini viņu, neatstāj asiņojam, jo viņš, iespējams, tāpat kā es, var pārnest spēku uz kādu citu, kurš aizvietos viņu ļaunā mednieka darbā.
- Bet kā lai es viņu pieveicu?
- Sākumā centies atrast un glābt dvēseles ātri, kamēr viņš nepaspēj ierasties, ja tomēr viņš paspēj ierasties, tad tev ir divas iespējas – izglāb dvēseles apvedot viņu ap stūri vai arī bēdz ko kājas nes. Tu esi un kādu laiku būsi pārāk vārgs, lai spētu cīnīties pret viņu, kur nu vēl pieveikt. Kad rodas ļaunais dvēseļu mednieks, viņš ir spēcīgāks par jebkuru būtni uz šīs pasaules, bet viņš ilgi nedzīvo, ja neuzņem dvēseles. Toties, tu esi vārgs, bet tev vismaz ir mūžs tikpat garš kā tad, kad biji cilvēks, pat nedaudz garāks. Tev ir jāizglābj dvēseles, lai iegūtu spēku. Par katru glābto dvēseli Olgurāns, tas Dievs, par kuru jau ieminējos, kurš pieņem un šķiro dvēseles, tev piešķirs drusciņu spēka un kādreiz, ja tik ilgi izdzīvosi un būsi pelnījis, kādu jaunu spēju. Kad, ko un cik tev piešķirs, nezinu, tas ir pēc viņa ieskatiem. Kā sacīt saka – darbs devējam atdodas.
- Cik man dvēseles jāizglābj, lai es iegūtu pietiekami daudz spēka un lai spētu uzveikt Hansu?
- Man nepietika ar vairākiem simtiem, bet tas ir maz, jo dienā vidēji parādās divas līdz četras klaiņojošās dvēseles, dažreiz vairāk, tas nozīmē, ka tik, cik es uzņēmu, ja ļoti cenšas, var uzņemt aptuveni mēneša laikā. Iespējams, tev vajadzēs mazāk, kā man būtu vajadzējis, jo es tev piešķīru daļu no sava spēka, cik nu varēju un paspēju, un varbūt tu glābsi labākas dvēseles, varbūt sliktākas, bet katrā ziņā tev nevajadzēs sākt no nulles. Bet, cik tev dvēseles jāizglābj, to nezinu, tev to nāksies noskaidrot pašam. Pirmajās sastapšanās reizēs, kad cīnies ar Hansu, cīnies tā, lai uzzinātu cik viņš ir spēcīgs, nevis, lai pieveiktu, vienmēr sagatavo atkāpšanās ceļu. Tici man, tev nepietiks spēka, lai pieveiktu viņu, jo es tev nevarēju iedot tev visu savu tā brīža spēku, nepaspēju... Un pat ar visu manu spēku tu viņu neuzveiktu, jo viņš bija spēcīgāks nekā es.
- Paldies par to pašu, ko paspēji. Bet es nemaz nezinu, kas tas Hanss ir, kā viņš izskatās un vai es vispār viņu sastapšu...
- Sastapsi, neuztraucies, jo dvēseļu, kas vienlaicīgi klejo apkārt, nemaz nav tik daudz, un, ja nepasteigsies, viņš tās uzņems tavu acu priekšā. Un brīdī, kad tu viņu sastapsi, visu uzzināsi. Cerams. Bet tagad gan man jāiet pelnītā atpūtā. Ardievu Alekss, lai tev veicas un kaut tev nebūtu tāds liktenis kā man.
- Ardievu, Marij, tu esi pelnījusi atpūsties.
- Ā un vēl kas, Alekss...
- Jā?
- Tev telefons zvana jau kādas piecas minūtes.
Un uzreiz pēc tam, kad Marija to bija pateikusi, viņa nozuda. Palika tikai tumsa. Alekss klejoja pats savā sapnī pa tumsu un nezināja kā tikt laukā. Pēc kāda brīža, kad Alekss jau bija noguris no staigāšanas pa šo nezināmo un piķa melno tumsu, viņš ieraudzīja gaišu punktiņu. Jo vairāk Alekss tam tuvojās, jo lielāks tas kļuva.
Alekss pamodās tikai pēc pāris minūtēm, kad telefons, kā vēlāk Alekss noskaidroja, zvanīja jau trešo reizi.
