- Tēti, beidz! Nesit mani! - Gints kliedza.
- Kā tu tā varēji? Kā?
- Tu par to vēl samaksāsi. - Gints man piedraudēja.
- Ej projām! - tēvs uzbļāva.
Gints aizgāja uz savu istabu.
- Un ko tu te stāvi? Tevi gaida pienākumi. - tēvs man uzrūca.
- Ej, Elena, pārģērbies un nomazgājies. Tad nāc lejā. - likās, ka māte ir atmaigusi pret mani, jo ar mani tik mierīgi un ar maigumu nav runājusi jau desmit gadu. Es paņēmu dažas skrandas, kas man ir un gāju uz vannas istabu. Es iegāju dušā. Karstais ūdens aumaļām lija pār manu ķermeni. Mana dvēsele asiņoja. Es labāk paciestu viņu sitienus, nevis šādu izmantošanu. Kāpēc gan es nespēju saņemties pārgriezt tās nolādētās vēnas? Kāpēc es esmu tik vāja? Man ir jātiek prom. Šeit es nevaru palikt. Bet kurp lai es eju? Man nav neviena šajā pasaulē. Ja es ietu uz policiju, mani aizvestu uz bērnu namu. Varbūt tur man būtu labāk? Es bēgšu.
Izejot no vannas istabas, dzirdēju kā tēvs saka mātei :
- Ko mēs ar viņu darīsim? Viņa tagad mums ir bīstama. Un ja aiziet uz policiju?
- Jā, mīļais, tev taisnība. Nelaidīsim viņu ārā.
- Un logi?
- Noņemsim kliņķus un viņa nekur netiks.
Āh, cerēju, ka mammas attieksme mainīsies, bet nē. Un tagad man būs vēl grūtāk aizbēgt...
Es nogāju lejā tā, itkā neko nebūtu dzirdējusi un taisnā ceļā devos uz virtuvi, lai uzklātu galdu. Uzliku uz galda 3 šķīvjus. Es, protams, kopā ar viņiem ēst nedrīkstēju, noliku kartupeļu trauku, mērces trauku, salātus un sulas glāzi.
- Galds ir uzklāts. Varat doties vakariņās. - pateicu un gāju uz savu istabu, bet mani pārtrauca māte.
- Un tu šovakar neēdīsi?
- Ma nav apetītes. - pateicu un nozudu istabā.
Es apgūlos uz sava madrača un šņukstēju. Man joprojām sāpēja tas, ko izdarīja Gints. Pēc kāda laiciņa es piecēlos un ieslēdzu gaismu, lai nodotos vienīgajai lietai, kas man patīk - zīmēšanai. Tākā biju salauzta, neko citu, kā melnbaltas un sāpīgas lietas es nezīmēju. Zīmējot, uz papīra pilēja manas asaras. Man bija jābēg, bet tikai tad, kad neviena nebūs mājās. Attaisīju logu, lai ieelpotu maigo vasaras gaisu, bet tad atvērās durvis un pa tām ienāca tēvs. Viņš aizvēra logu un noņēma kliņķi.
- Kāpēc tu tā dari? - jautāju.
- Tas ir tavas drošības labā.
- Drošības labā? Jūs gribat mani ieslēgt kā cietumā. Pat pret dzīvniekiem tā neizturās, kā jūs izturaties pret mani!
Pēc mana teiktā sekoja pļauka un es uzkritu uz madrača. Gaisma izdzisa un durvis aizvērās. Es jau gulēju, kad piepeši sadzirdēju kā atveras manas istabas durvis un pa tām kāds ienāk. Tas bija Gints.
- Tā mana mazā māsa. Ja tu izdvesīsi kaut mazāko skaņu, es tevi nožņaugšu pats ar savām rokām!
Es satrūkos. Atkal viņš ir klāt.
- Gint, ko tev vajag?
- Un kā tu domā?
- Gint! Izbeidz! Es darīšu visu, tikai liec mani mierā!
- Ne - e! Tā nenotiks. Neredzēji kā tēvs izrīkojās pret mani? Tu biji vainīga.
Viņš uzgūlās man virsū un atkārtoja to pašu ko pa dienu. Pie madrača es sataustīju šķēres. Es tās paķēru un iedūru Gintam kājā. Viņš uzreiz novēlās no manis un iespēra man ar kāju pa sānu. Tas sāpēja, bet labāk ciešu tā. Viņš aizgāja, bet es atkal sēdēju uz sava madrača un raudāju. Es nespēju apstāties. Tas viss ir tik briesmīgi. Likās, ka man ir lauztas labā sāna ribas, jo paelpot bija tikpatkā neiespējami. Cerēju, ka kļūdījos. Es vairs nevarēju izturēt šeit, tāpēc sāku plānot kā un kurp bēgt.
