„Ko tu vēlies no manis vēl?”nikni uzkliedzu viņam virsū.
„Mums kopā ar to ir jatiek galā, kā vīrs un sieva!”vīrietis sacīja.
„Kapēc?”es jau ar asarainām acīm jautāju.
Vīrietis uz brītiņu apklusa un skatījās tikai manās acīs. Bet es nebiju nomirinājusies un jau teicu vēl:
„Tā meitene, it kā mūsu meita, tu viņu pat vairak mīli, ne kā mani!”
Es sapratu ka manī ir greizsirdība iemājojusi.
Vīrietis paskatījās uz meiteni un tad uz mani.
„Viņa ir mūsu meita!”viņš nokliedza un ar nopietnu skaienu paskatījās uz mani.
„Nē tā nav mana meita, tā ir tavējā. Viņa nav nekas man!”nokliedzu un pagriezos pret meiteni.
„Labi, man vienalga vari iet projām! Bet nez kur tu dosies?”vīrietis nokliedza un nogāja nost no durvīm.
„Pie saviem vecākiem, kur tad citur!”es noteicu un dzirdēju, kā viņš noelšas.
„Tu diemžēl nevarēsi pie viņiem doties!”vīrietis teigdams pagrieza galvu otrādāk, ka es tikai varēju redzēt viņa pakausi.
„Kā lab ne?”es satraukti jautāju.
„Jo viņi tevi nevēlas redzēt jau vairākus gadu. Kad tu no viņiem aizbēgi viņi tevi izdzesa no visa. Tu viņiem vairs esi nekas!”viņš teica, un lēnām kustējās pa istabu.
„Es neko neatceros. Pēdējo ko es atceros ir..”es beidzu runāt, jo es vispār neatceros, kas es vispār esmu.
Es neatceros, kā mani sauc, cik man ir gadu un tā tālāk.
„Kas ir tavas pēdējas atmiņas?”vīrietis uzjaurtināti paskatījās uz mani.
„Es, es neatceros. Īpaši nezinu, kas es esmu.”es bēdīgi noteicu un paskatījos uz viņu.
„Labi rīdien dosimies pie ārsta un noskaidrosim kapēc tev ir atmiņas zudums, labi?”vīrietis noteica un pakustināja galvu.
Es ļoti gribēju zināt, kas es biju. Tādēļ pamāju galvu, ka došos. Pēkšņi es paskatījos uz meiteni un man uzradās nākošais jautājums.
„Meitene, kas ar viņu notiks?”pajautāju un piegāju klāt pie vīrieša.
„Am es jau izsaucu ātro palīdzību, varbūt tu vari apgūlties uz gultas tik mēr es viņu iznesīšu ārā?”viņš jautājoši teica.
„Labi es te palikšu un centīšos kaut ko atcerēties!”klusām noteicu un devos uz gultu.
Viņš passmaidīja un piegāja pie meitenes. Tad viņu pacēla un uzmeta sev uz muguras, tā viņš viņu iznesa ārā no istabas.
Pēkšņi es sajutu ka te man nav droši. Es piecēlos un izgāju ārā no istabas.
Man ātri viņš bija jāatrod. Es ieklausījo skaņās, un izdzirdēju apslāpētu kliedzienu. Tad devos uz to pusi. Uz to pusi mani pavadīja šaurs gaitenis un ap gaiteņu sienām bija saliktas gleznas. Tagad es jau dzirdēju skaļāku kliedzienu.
Es nobālu, jo tas kliedziens, tas man kaut ko atgādināja. Aizvēru acis un ielkausījos. Kliedzieni palika aizvien skaļāki un mokošāki. Tad es izdzirdēju kliedzienu, bet šis kliedziens līdzinājās drīzāk izsaucienam.
Es nobījos un sāku skriet pa gaiteni prom. Izdzirdēju ka aiz muguras man kāds tuvojas. Man ātri bija jāpaslēpjas un es ielīdu pirmajā istaba, kas man bija ļot tuvu.
Es noelsos un aizvēru durvis. Tad saspridzināju redzi un paskatījos uz pārējo istabu.
Nekad es vairs šajā istabā negribētu būt, jo šajā istaba bija moku rīki.
