Čau, čau, visiem! Šodien laikam ielikšu divas nodaļas, jo vakar noslinkoju. Jo labāk jums! 
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Ko tas nozīmē? Tātad Kajam es patīku? Bet, kāpēc? Ko es tādu būtu varējusi izdarīt? Atmiņā es pārskatu pēdējo dienu notikumus. Vai varētu būt, ka es viņam patīku, jo izglābu viņu? Tas būtu muļķīgi.
Slimības gultā noguļu vēl pāris dienas mocīdamās ar šiem jautājumiem. Ceturtajā dienā mani beidzot izlaiž no kuģa medicīnas kabineta, ko dēvē par slimnīcu.
Tieši šodien mēs beidzot iebrauksim ostā un dosimies uz bāzi. Visi jau taisās un dodas uz durvīm, bet es gribu sameklēt Kaju.
Izstaigāju visu kuģi. Noeju arī kravas nodalījumā, kur atrodas arī stikla treniņu telpa. Ieeju tur iekšā. Ieroči ir aizvākti, bet uz baltās grīdas ir daži neizmazgāti asins traipi. Laikam tie palikuši no mūsu cīņas.
Es uzkāpju augšā uz tribīnēm un laikam jau ceru, ka Kajs te būs. Viņa te nav.
Jūtu pār vaigu noritam asaru. Kas tad tas? Kāpēc es raudu? Taču ne jau viņa dēļ! To puisi es pazīstu tikai pāris dienas!
Dusmīga noslauku asaru un slāju uz kuģa izeju. Iet nedaudz traucē kāja, jo tā mežonīgi sāp pie katra soļa, bet es neapstājos.
Uz betona platformas visi jau gaida mani. Visi, izņemot Kaju... Rūbija sēž ratiņkrēslā, jo viņa droši vien vēl nevar paiet. Šķēps ietriecās diezgan dziļi.
- Tā! Drīz pēc mums ieradīsies helikopters un aizvedīs uz bāzes vietu, - paziņo Kīra. Viņa šodien ir diezgan optimistiski noskaņota. Bet es nez kāpēc viņu neieredzu. Varbūt tāpēc, ka viņai vienalga par mani? Varbūt.
Tik tiešām. Drīz koku galotnes sašūpo helikoptera radītais vējš, un lidaparāts nosēžas speciālā laukumā netālu no betona piestātnes. Nolaižas traps un mēs sakāpjam iekšā. Es izpalīdzīgi uzstumju Rūbiju augšā, bet viņa mani nopēta ar dīvainu un niknu skatienu.
Šis laikam ir kaut kāds kravas helikopters, jo te nav ne logu, ne krēslu, tikai dažas veas kastes.
- Cik ilgi būs jālido? - es pajutāju Kīrai pārtraukdama nomācošo klusumu.
- Pusstunda, - viņa attrauc. Tad atkal iestājas nomācošais klusums.
Mēs ļoti labi varam saklausīt pilotu balsis, kad viņi sarunājas vadības kabīnē. Kaut kas par valdības helikopteriem un šodienas pusdienām. Paiet vēl labs laiciņš klusuma.
- Bāzē taču ir arī citi ilvēki, vai ne? - es pajautāju.
- Kā nu ne! Tur ir piloti, apkalpe, aģenti, datoriķi, pavāri, piegādātāji, audzētāji. Patiesībā, ap mūsu bāzi ir izveidojies tāds kā ciematiņš, kur dzīvo visi izbēgušie. Viņu nav daudz, bet, tomēr, - Lilija ar lielu aizrautību man pastāsta.
- Bet kā ir iespējams izbēgt no kolonijām? - es nesaprotu.
- Reizēm tas izdodas. It īpaši, ja tev līdzi ir jēla gaļa vilkiem, - novīpsnā Kīra.
- Tad šī skaitās tāda kā paradīze zemes virsū? Kur cilvēki dzīvo laimīgi pie dabas krūts, izbēguši no ieslodzījuma un audzējot piemīlīgus lopiņus... - es ironiski novelku.
- Nu, vispār tā nav. Džungļos dzīvo arī mežoņi. Daži aptrakušie un daži vietējie iedzīvotāji. Viņi laupa lopus, bērnus un reizēm arī kādu noslepkavo, - tā ir Rūbija. Brīnos, kāpēc viņa iesaistās sarunā.
- Kā viņus sauc? Vienkārši par mežoņiem? - es jautāju.
- Agrāk, kad viņi nebija tik nežēlīgi un neslepkavoja tik daudz, viņu bija vairāk. Viņus sauca par aborigēniem. Bet tad viņi sāka strauji izzust. Šīs tautas atlikušie pārstāvji krustojās ar izbēgušajiem, veidojot jaunu tautu. Mēs viņus saucam par mežoņiem vai arī par katekiem. Aborigēni viņi bija pirms kāda pusotra gadsimta, - Kīra man pastāsta.
- Kur mēs vispār esam? - es strauji mainu tēmu.
- Mēs esam nelielā kontinentā, ko neviens, izņemot mūs, izbēgušos un katekus neapdzīvo. Agrāk gan to apdzīvoja, bet tad pēc šausmīga bada lielākā daļa cilvēku nomira. Mūsdienās visi par to ir aizmirsuši, valdības kartēs to pat vairs neatzīmē. Vispār šis kontinents ir diezgan tuksnešains, bet šeit, tā dienvidaustrumu daļā, gar jūru ir džungļi. Šo kontinentu agrāk sauca par Austrāliju, tagad tam nav nosaukuma.
- Kas ir džungļi? - es patiešām to nezinu. Bet domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs mežam.
Rūbija smagi nopūšas. -Dievs žēlīgs, cik neizglītoti jūs tajā kolonijā esat! Džungļi ir kaut kas līdzīgs parastam mežam, tikai mitrāks, siltāks, zaļāks un augiem un dzīvniekiem bagātāks. Te ļoti bieži līst. Kad izkāpsim ārā, tu redzēsi džungļus.
Es tikai pamāju ar galvu. Mēs vēl brīdi runājam par augiem un dzīvniekiem džungļos, kad mūs iztraucē.
Helikopters dīvaini noraustās un sāk jocīgi rūkt. Pa skaļruni mūs no vadības kabīnes uzrunā pilots: - Ļautiņi, mēs veiksim ārkārtas nolaišanos, jo mums ir radusies ''neliela'' problēma.
- Ko?! - Kīra ir satraukta. Ārā jau krēslo. Es t neredzu, bet varu noteikt to, jo, kad izkāpām no kuģa bija vēla pēcpusdiena.
- Ak dievs! Mēs naktī nolaidīsimies džungļu vidū! Tur ir plēsēji un kateki! - Lilija izsaka mūsu visu bažas.
