Pēc ilgākas pauzes beidzot esmu atpakļ. Bet, man jūs diemžēl jābrīdina, ka sākot no rītdienas uz pāris dienām varbūt atkal nebūs jaunu nodaļu, jo es braucu prom no mājām.
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Asas sāpes izskrēja cauri labās kājas lielam, un es nedaudz iekunkstos.
Rūbija gatavojas cirst savu zobenu vēlreiz, bet brīdī, kad tas krīt, es paveļos malā. Tas atkārtojas vairākas reizes, un vienu reizi asmens pārslīd pār manu plecu.
- Viņai nav izredžu, - es dzirdu no tribīnēm kādu sakām.
- Kaj, kāpēc tu nolaupīji nabaga meitēnu? Tagad Rūbija viņu piebeigs, bet kolonijā viņa vēl ilgi varētu dzīvot, - tā noteikti bija Lilija.
- Beigta balle, - atkal kāds iesaucas.
Nē! Tas nevar būt! nEs vienmēr esmu bijusi stiprākā, man ir jāuzvar!
Ar pūlēm pieslienos kājās un ieduru vienu no saviem nažiem Rūbijas rokā. Viņa iegaudojas un zobens izkrīt no rokām. Tas ar metālisku skaņu nokrīt zemē, un es to pasperu gabalu tālāk.
Saniknotā meitene metas man virsū ar kailām rokām. Es ar nažiem aizstāvos, bet viņa saspiež man roku un viens no tiem man izkrīt. Arī otrs drīz seko pirmajam.
Tagad nevienai no mums nav ieroču. Rūbija man iesit pa degunu, un no tā izšļācas asinis. Viņa zvetē manu seju ar tā sauktajiem ''īsajiem''.
Es pakāpjos atpakaļ un nostājos austrumu kaujas uzbrukuma pozā, izstiepjot labo kāju sev priekšā, bet kreiso saliecot aiz muguras. Tad ieskrienos un lecu. Kāja trāpa pa Rūbijas žokli, un viņa uz mirkli nokrīt zemē.
Es domāju, ka esmu uzvarējusi. Bet tad viņa paslejas uz ceļiem un izklepo asinis. Acīs zvēro niknums. Pēkšņi ,it kā starp citu es atceros, ka šī ir cīņa uz dzīvību un nāvi.
Rūbija iekliedzas un metas man virsū. Es to nebiju gaidījusi, tāpēc nokrītu zemē. Pie tam es esmu vājāka par viņu. Viņa man ar visu svaru uzsēžas virsū un liec manu galvu, mēģinot salauzt man sprandu.
- Beidz! - man izdodas izmocīt.
- Es tevi nogalināšu, atceries? - Rūbija man šņāc ausī.
Turpat blakus zemē guļ viens no nažiem. Viņa pasmīn un paņem to. Tad pieliek man pie kakla un spiež ādā.
- Es neesmu no tā ilgajām mocītājām, mīlulīt, - viņa mīlīgi saka.
- Vai gribi vēl pēdējo reizi paskatīties uz savu nodevēju? - to pateikusi Rūbija pagriež manu galvu pret tribīnēm.
Kīras acīs vīd asinskāre. Lilija ir šausmās iepletusi acis, bet Kaja sejā es redzu dusmas un nožēlu. Pēkšņi kaut kas notiek.
Brīdī, kad uz kakla man izsprāgst pirmās asins lāses, Kajs pielec kājās un nodrāžas lejā pa kāpnītēm. No kaudzes viņš paķer cīņas nūju un metas virsū Rūbijai.
- Stāvi, Kaj! - viņa uzsauc. - Ja tu kaut pirkstiņu man piedursi, viņa mirs.
Nazis iespiežs dziļāk ādā. Rūbija ir piecēlusies un velk mani uz tālāko zāles galu.
- Nomierinies, Rūbij! Viņa nav vainīga pie tā, ka es viņu nolaupīju! - Kaja acīs es redzu bailes, bet balss par to neliecina.
- Redzu, ka tev šamā patīk, - Rūbija izaicinoši saka, - man patīk, kā tu lūdzies. Es viņu varbūt nenogalināšu, ja tu vēl man palūgsies.
Kajs pazemots noslīgst ceļos. - Lūdzu, Rūbij! Lūdzu, liec Vanegu mierā.
- Tā tās lietas neies, Rūbij! - pēkšņi atskan.
Mēs visi pagriežamies. Tā ir Kīra. Viņa ir nomērķējusi savu šķēpu uz Rūbijas pusi.
- Ko tad tu man padarīsi, gazele? - mana mocītāja tikai nosmej.
- Varbūt tu vari pieveikt un nogalināt jauniņo, bet manu komandieri tu pazemot nedrīksti! - to pateikusi, Kīra met.
Šķēps ieurbjas Rūbijas plecā, pie tam diezgan dziļi. Viņa iegaudojas un palaiž mani vaļā.
Es streipuļoju uz Kaja pusi, bet pēc dažiem soļiem bezspēkā nokrītu. Esmu zaudējusi daudz asiņu šajā cīņā. Gar acīm dej melni plankumi. Es pūlos palikt nomodā, bet beigās tomēr ieslīgstu bezsamaņā.
***
Virs manis zvārojas lampa. Es guļu uz auksta galda, ģērbta vienīgi plānā slimnīcas tērpā. Kur es esmu? Cik daudz laika pagājis?
Rokā iespraustas dažādas caurulītes. Uz kājas ir apsējs, un uz kakla arī. Man liekas, ka man lika šuves. Locekļi ir stīvi un nekustīgi.
Pamēģinu pacelt galvu, bet tad sāpju dēļ gandrīz noģībstu. Es nevaru pakustēties un negribu gulēt. Sāku pārdomāt manu un Rūbijas cīņu.
Kāpēc Kīra iejaucās? Kā viņa teica? Ā, ka Rūbija viņas pēc var nogalināt mani, bet komandieri, tas ir Kaju, pazemot nedrīkst. Tātad, tas nozīmē, ka par mani viņai vienalga? Ka viņai rūp tikai komandieris? Un Kajs? Kāpēc viņš iejaucās? Manis dēļ, vai? Es nezinu.
Tik daudz jautājumu maisās pa manu galvu.
Pēkšņi vaļā atslīd kādas durvis. Pa tām kāds ienāk. Tas ir Kajs.
- Sveika, - viņš klusi saka. Es redzu, ka viņš ir ļoti nomākts.
- Piedod man, - es klusu nočukstu.
- Par ko? - viņš iesmejas.
- Par to, ka viņa tevi tā pazemoja, - es klusu saku.
- Ak, tas, - viņš uz brīdi aizdomājas, - nē, tas nebija tik traki. Es tev piedodu.
Kajs man zobgalīgi uzsmaida, bet tad atkal kļūst nopietns.
- Zini, man šķiet, ka es aiziešu. Uz citu bāzi. Prom no šejienes. Manuprāt par komandieri tagad iecels Kīru.
- Ko?! Tu nevari aiziet! Nepamet mani šeit! Es neizdzīvošu. Dzirdēji? Kīrai par mani ir vienalga, Lilija pie katrām briesmām pārvēršas bēdu kamolā, bet Rūbija vispār mani grib nomušīt! - es esmu sašutusi.
- Mierīgāk, Vanega, - viņš mani atkal apguldina, - es vienkārši gribu tikt citur. Tici man, man arī ir smagi.
- Šubos vai citiem komandieriem būtu smagi vienas jauniņās dēļ. Tu tā tikai saki! - noburkšķu.
- Man nav tā kā citiem komandieriem, - viņš mani atdarina.
- Ak tā? Tad kas mani padara tik īpašu tavās acīs? Kāpēc tad tu velti savu dārgo laiku, lai apciemotu vienu jauniņo, kas guļ slimnīcas gultā?
- Tāpēc... tāpēc, ka es... Jo, jo tu.. tu man patīc, - viņš izmoka un aiziet.
