Katram mums dzīvē pienāk brīdis, kad liekās, ka vissapstājies un gribās zaudēt pacietību. Šīs domas, pārdomas, kas no manis nākušas ir tapušas man grūtā brīdī, iespējams, ka šis ir aktuāli tikai man, bet kas to lai zin. Cerams, ka liks kādam aizdomāties! 
____________________________________________________________________________
Vai pateiksi ko domā? Pateiksi, vai saproti? Kaut kā gribās līdz galam saprast, izprast, noprast. Pietam situācija kaut kāda mistiska, neveikla, pat nevajadzīga es teiktu. Pat, ja galvā dzīvo doma par to, ka tas viss notiek tikai tāpēc, ka tam tā bija jānotiek, negribas tam visam ticēt . „Es pamodīšos”, teicu sev, „viss nokārtosies”, es domāju, bet laikam esmu naivs cilvēks. Uzticība, kuru uzskatīju par savas dzīves nozīmīgāko terminu vienkārši sabruka kā kāršu namiņš, kas nekad nav bijis tik stabils kā to iedomājos. Ha, bet Tev jau tāpat vienalga. Vienalga ko domāju, ko jūtu. Iespējams kaut kur Tu to vārdus esi atradis, kurus esi teicis, bet, lai izteiktu tos, bija jāšķērso personisko aizspriedumu kalns, kas ir milzīgs. Tagad domāju vai tas vispār bija vajadzīgs, vai tas viss man kaut ko nozīmēja. Nē, tas nozīmēja, bet tagad pat atcerēties bail, jo vienkārši negribu sajust tās emocijas, kuras vēl joprojām spārdās pa prātu.
Esam gan mēs diena pret nakti. Tagad es to saprotu pilnībā, jo, ja sākumā man tas likās tā nenopietni, faktiski tie bija vārdi, kurus vienkārši negribēju saprast, jo realitāte vēsta, ka šādi vārdi noved pie absurda, pie beigām, kuras ir pienākušas. Pat nezinu vai vainot sevi vai vēl kādu, bet sajūta tāda, ka tieši es pie visa esmu vainīgs, jo tieši es biju tas, kurš lika saprast cik ļoti var mainīties uzskati par apkārt notiekošo, ja tavā dzīvē parādās kāds, kurš ienes tavā ikdienā prieku, smaidu un dažādību.
Es Tevi mīlu. Mīlu es Tevi. Tevi es mīlu. 3 vārdi, 3 veidi kā tos pateikt, bet visi šie vārdi ir meli. Gan „Es”, gan „Tevi”, gan „Mīlu”. Dusmas pārņem manu prātu, manu ķermeni, kad dzirdu šos vārdus. Cik spēcīgam jābūt raksturam, lai kaut ko tādu izteiktu cilvēkam, par kuru Tavas zināšanas ir apmēram 10% līmenī? Laikam izdomāju, iešu pa ielu un visiem, kurus satikšu teikšu: „Es Tevi mīlu.” Es domāju, ka neviens uz šiem vārdiem neuzķertos, pat ja solītu viņiem par to samaksāt, kur nu vēl dzirdēt to pašu atbildē.
Katrs mēs esam „Es”, kas padara mūs par personību, kuru sabiedrība vērtē pēc saviem principiem, uzskatiem, stereotipiem. Ja spēj izturēt šo ikdienas pārbaudi, tad vari neuztraukties par tādu sīkumu kā emocijas. Laikam esmu vēl pārāk jauns, lai izietu šo dzīves apmācību, kaut arī kādam tas ir izdevies pat ātrāk. Bet es laikam pieturēšos pie emocijām, pie domas, ka kādreiz būs jāpadomā nedz tikai par sevi, bet arī par savu līdzcilvēku un draugu. Draugs. Draudzība. Uzticība. Šie vārdi pazūd tajā troksnī, kas it kā saka „Tu maldies, tie ir meli”. Jā, es laikam noticēšu veselajam saprātam un realitātei. Kaut kā vienreiz sēdēju un domāju: „Bet, pag’, priekš kam man draudzību?” Vienā brīdī pat sabijos no šīs domas, bet kad izspriedu visu līdz pēdējam sīkumam, tad sapratu, ka draudzība ir emocionāla vardarbība-kaut arī kādam tas nenozīmē neko, tomēr ir cilvēki, kurus līdz pēdējam brīdim ir neiesējami pārliecināt, ka viss cauri, ka viss beidzies un nekad vairs nebūs kā agrāk. Viens cilvēks man teica: „Katram cilvēkam vajadzīgs draugs.” Jā, es piekrītu, bet lai cilvēks varētu sevi nosaukt par kāda draugu, šis tituls ir jānopelna, bet tam nav jābūt grūtam darbam, tam vienkārši ir jābūt patiesi, ir jābūt tādam pie kura var pieiet un pateikt visu pat neaizdomājoties par to un pretī saņemt nevis pārmetumus vai izsmiešanu, bet īstu, draudzīgu, no sirds patiesu padomu. Ja Tu to nespēj, tad nemēģini to darīt.
Kaut ko pazaudēt ir ļoti sarežģīti. Neatkarīgi no tā vai tas ir cimds vai naudas maks, vai mājas atslēgas, taču, kad Tu pazaudē labāko draugu, tad prāts vairs nenesās un prieku, uz pozitīvām emocijām, kaut arī saproti, ka pārdzīvojumu līmenis starp abiem ir smieklīgi milzīgs, par ko negatīvisms krājās vēl vairāk, Tu centies dzīvot tālāk. Vienkārši jāsāk meklēt cits ceļš, iespējams labāks. Negrasos ticēt, ka kādam no šī visa kaut kas prātā aizķērās un zinu, ka ir vismaz viens cilvēks, kuram vispār šis neko nenozīmē, bet mana misija nav kādu pārliecināt par uzskatu un domu maiņu, taču iespējams kādreiz atnākšu mājās no skolas, ieraudzīšu vēstuli ar vienkāršiem vārdiem: „Man nebija taisnība, Piedod.” Kaut arī nezinu vai tas kaut ko mainītu, bet....
