Donors. 314

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Donors-2/728615

“Labi, tiec ar viņu pats galā, es aiziešu uzpīpēt.”otrs vīrietis nomurmināja un sāka iet projām.

“Gan jau tikšu ar šo izlutināto knēveli galā!”puisis no interneta nokliedza viņam pakaļ, un paskatījās uz mani.

Pēkšņi es nikni ierēcos un metos viņam virsū. Nezinu, kas mani pamudināja uz šādu agresivitāti, bet vēlējos viņam izraud sirdi ārā no ribām, un saspiest savās rokās.

Zinu, ka es nekad nebiju bijusi jauka pret nevienu, bet tā nevarēja būt, ka es esmu pilnīga nulle. Pa priekšu es viņam iesitu ar savu roku pa viņa seju. Viņš drusku atleca malā, un man bija brīvs ceļš lai bēgtu.

Viņš no sitiena bija mazliet apdullis, un es izlecu ārā no busiņa, un tad kliegdama metos bēgt. Es centos visas savas maņas sakoncentrēt skriešanai, šī bija mana vienīgā iespēja aizbēgt projām no viņiem. Pēc nepilna mirkļa jau dzirdēju aizmugures niknu kliedzienu.

Tagad sapratu arī, ja es nonākšu viņiem vēlreiz rokās, es miršu pa taisno, un ļoti sāpīgā nāvē. Skrienot pamanīju to, ka esam aizbraukuši ļoti nomaļā vietā, kuru ieskāva daudz koki, bet ne pārāk daudz vai būtu mežs. Es varēju būt kādā izcirtumā.

Bet man bija kaut kur jānogriežas, jo visu laiku skriet pa taciņu nebūtu gudri, varbūt es pašlaik biju izveicīgāka par viņu, bet noteikti nebiju izturīgāka par viņu.

Sirds man sitās kā negudra, un aizvien lēnāk es sāku skriet. Atkal jau sajutu kaklā asaru kamolu, es nekur neaizbēgšu.

Tālumā pamanīju lielceļu, un mana sirds iegavilējās. Vēl tikai paris metri šķirā mani no brīvības. Man bija jāiztur, es nedrīkstēju tagad nokrist vai padoties. Vēl tikai drusciņ, un es būšu glābta.

Es sāku izlikt pilnīgi visu spēku priekš skriešanas, jo dzirdēju aiz pakauša, jau puiša elsas. Kad jau biju gandrīz klāt pie ceļā, kāds nikni mani parāva atpakaļ, un es nokritu atmuguriski.

“Domāju, ka aizmuksi no manis?”puisis dusmīgi sacīja, un iespēra man pa vēderu.



Es sāpēs ievaidējos, un pievilku klāt sev kājas.