Divas nāves vienā`126

Viņi nezināja, kur ir jāskrien un cik ilgi. Abi paļāvās tikai uz intuīciju, kaut jau bija sākuši par to šaubīties. Nebeidzamā kņadoņa ādā un aukstums deva savu.
Abi bija drausmīgi noguruši un nemaz nezināja, cik ilgi viņi jau meklē šoseju. Nika bija pilnīgi paļāvusies uz Niku, jo pati bija bez spēkiem. Viņš bija varonis, te nebija šaubu- Niks pats pieteicās, lai panestu uz muguras Niku. Kā viņš teica- lai viņa varētu atpūsties.
Nika domāja, kad vispār pēdējo reizi kāds ir bijjis labs pret viņu. Meitenei bez šaubām bija puiša žēl. Viņš bija glīts, ļoti glīts, bet vienmēr izskatījās tik skumjš. Tieši viņa acis bija viņa dvēseles durvis, kas deva kaut nelielu priekšstatu, kas notiek puiša sirdī. Viņa saprata, ka puisis skumst pēc savas iepriekšējās dzīves. Vismaz viņam bija ko zaudēt, bet Nikai nē. Viņa vienmēr, cik vien sevi atcerās, bija vientuļa, nelaimīga un nevienam nevajadzīga. Meitene saprata, ka nav jēgas paļauties uz kaut kādu puiša siltumu. Viņš vienkārši ir laipns un izpalīdzīgs.
‘Tad tādi ir labie cilvēki,’ Nika saprata.
Pēc puiša saraustītās elpas, Nika uzreiz saprata, ka viņš pats ir piekusis. Nika jau sen jutās labāk, bet puisis turpināja viņu nest uz muguras.
‘’Ei,’’ Nika viegli iebakstīja puisim plecā. ‘’Es jūtos daudz labāk, laid mani.’’
‘’Nē, atpūties vēl, es sameklēšu izeju no šejienes.’’
‘’Nē, laid, Nik.’’
Un puisis paklausīja. Viņš saudzīgi nolaida zemē Niku un pats lēnām iztaisnojās.
‘’Varbūt ņemam pauzi?’’
‘’Nē, nē, es pēc iespējas ātrāk gribu tikt no šejienes prom.’’
Nika viegli pamāja ar galvu un saķēra puiša roku, aptinot to ap savu plecu. Likās neiespējami, bet beidzot viņi izdzirdēja šosejas skaņas. Smacīgais gaiss un burzma bija tepat. Viņi to varēja sasniegt teju ar rokas pieskārienu.
Nika izskrēja priekšā un uzreiz izstiepa roku gaisā, lai apstādinātu kādu mašīnu. Viena pēc otras viņas pabrauca garām.
‘’Nu lūdzu, lūdzu.’’ Nika dīdījās no vienas kājas uz otru. Nevar būt, ka visi ir tik skopi.
Nika iztiepa vairāk roku gaisā un beidzot kāda mašīna piestaja dažus metrus tālāk. Nika piegāja klāt puisim un abi aizstreipuļoja līdz mašīnai. Tas biija parasta, melnas audi, pie kura stūres sēdēja kāds vīrietis, ar nelielu, melnu bārdiņu un jauku smaidu.
‘’Jums viss kārtībā?’’ šoferis bija nobijies no viņu skata vien.
‘’Līdz pilsētai varat?’’
‘’Sakiet, kundze, kur tieši aizvest.’’
Nika nosauca adresi un viņi uzsāka ceļu. Niks likās pavisam novārdzis. Nikai palika žēl puiša. Viņa pat nezināja, vai Niks ir novārdzis no brūcēm, vai no emocijām, vai no aukstuma.
Aukstums, savukārt, bija nežēlīgs. Meitenes pirksti, tik siltā mašīnā, sāka nenormāli sāpēt. Nika zināja, ka izskatās šausmīgi. Viņa mēģināja nemanāmi šoferim ieskatīties spogulī. Meitenes mati bija savēlušies, seju vietām klāja netīrumu kārtas, bet tā bija tikai seja. Nika zināja, ka vīrietis nedrīkst redzēt ievainojumus. Slimnīcā viņi nedrīkst ne par ko nonākt.
Puisis brīdi gulēja, uz Nikas pleca nolicis galvu, bet tad Nika puisi, gluži kā mazu zīdainīti, noguldīja uz saviem ceļiem. Viņš nolika plaukstas zem vaiga un iekārtojās ērtāk.
Nika galva bija pagriezta pret ceļu un droši vien viņš skatījās uz ceļu. Nika prātoja, par ko vispār puisis domā, it īpaaši ko viņš domā par pašu Niku. Meitene baidījās, ka puisis ir padomājis visu to sliktāko. Nika saprata, ka vairs puisi paslēpt vai nosargāt no visa nav jēgas. Viņš pārāk daudz zina un pārāk daudz ir pieredzējis. Tagad tikai ir jāslēpj narkotikas.
‘’Nik, piedod man, ka ievilktu tevi visā. Es nezināju, ka viņi darīs kaut ko tādu.’’ Nika uzlika plaukstu uz puiša pleca. Viņas rokas trīcēja, bet ne no aukstuma vai bailēm. Viņa nezināja, kā pareizi tagad rīkoties ar Niku.
Niks brīdi klusēja, bet tad Nika sajuta, kā viņa plaušas ievelk vairāk gaisa.
‘’Viņi ir vainīgi, Nika. Tos lopus ir jāsoda.’’ Viņš gribēja piecelties, bet Nika turēja viņu klēpī. Nika negribēja turpināt sarunu vai pat ko atbildēt. Viņa vienkārši gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt dzīvoklī un izvilkt tās kņudošās lodes ārā.
Mašīna pēc kāda laika piestāja pie Nikas dzīvokļa mājas.
‘’Es nezinu, kā jums pateikties...’’
‘’Nevajag, kundze, man bija prieks jums palīdzēt.’’ Vīrietis silti pasmaidīja un Nika atbildēja ar to pašu. Viņi izkāpa no mašīnas un uzreiz devās iekšā dzīvoklī, pat neskatoties, kā mašīna pazūd aiz stūra.
Abi iegāja dzīvoklī un Nika palīdzēja puisim apsēsties uz dīvāna. Viņa atrada skapī viskija pudeli, divas glāzes un aptieciņu. Meitene ievēlās dīvāna blakus Nikam un uzreiz, no paša pudeles kakla, iesūca pamatīgu malku.
Niks pieliecās pie aptieciņas un izņēma no tās pinceti un marles.
‘’Gulsties,’’Nika novilka krekliņu un apgūlās ar visu pudeli. Niks nolika zem meitenes galvas spilvenu un mirkli skatījās grīdā. Nikai likās, ka puisis samulst viņas krekliņa trūkuma dēļ. Meitenei tiešām bija ķermenis, par ko viņš varētu patiesi samulst.
Turpmākās minūtes meitene sūca viskiju un centās neizraut no Nika rokām pinceti un sākt kasīt brūces, jo tās kņudēja un niezēja drausmīgi. Āda sāka ddzīst un viņi bija paspējuši laikā. Vēl pāris desmiti minūšu un lode būtu palikusi miesā, saaugusi kopā ar Nikas organismu.
Kad viss bija gatavs, meitene strauji piecēlās un apsēdās sēdus. Niks bija tik tuvu viņai. Viņš tupēja uz grīdas ceļos, būdams vienā acu līmenī ar meiteni.
Uz kumodes zvanīja telefons un Nika centās saņemties, lai reizi pie reizes tiktu pie tā telefona. Niks pastūmās tālāk, dodams meitenei vietu.
‘’Nika, esi sveicināta.’’ Maksima tēva balss ieskanējās meitenes ausī. ‘’Nesen tiku informēts par nelielu gadījumu šodien.’’ Nika vēroja, kā Niks paņem lodes un netīros marles gabaliņus un aizčāpo uz virtuvi.
‘’Jā, es jūs klausos.’’
‘’Gribu teikt jums pāris lietas. Pirmkārt, līdz rītam jums ir jābūt prom. Es jums kontā pārkaitīšu kādu summu un ceru, ka jūs klusēsiet par visu. Mūsu darbs ir beidzies.’’
‘’Bet...’’
‘’Nika, mums ir bijušas daudzas problēmas, ne tā?!’’Nika viegli pamāja ar galvu. ‘’Nu redzat. Esmu šodien jauks pret jums, bet brīdinājums ir jāizsaka – izdzēsiet visu par mums no sava prātiņa, pretējā gadījumā mēs nesaudzēsim nevienu.’’
‘’Es saprotu...’’
‘’Uz neredzēšanos.’’
Nika lēnām nolika uz kumodes un paslēpa roku aiz muguras, kura drausmīgi drrebēja. Pie velna, viņa visa drebēja! Viņa tika atlaista, pēc visa, tā slaista dēļ! Un ko viņi izdarīja tik sliktu? Sadeva pāris zilumus, kurus viņi vienalga bija pelnījuši? Bet Nika zināja, ka runāt vai styrīdēties nav jēgas. Viņa vaētu visu tikai padarī™ sliktāku. ‘Ja jau man dot dzīvot, tad jādzīvo.’
Nika ievēlās dīvānā un šņupstēja. Viņai nebija kur iet. Šodien viņa apģērbs un somā saliks pāris savas mantas un izies uz ielas pilnīgi viena.
‘’Kaut kas ir noticis?’’ Istabā ienāca Niks. Viņa mati bija drausmīgi sapūruši, bet acis vēljoprojām bija tās pašas- skumjās un neizsakāmi skaistās.
‘’Nē, viss ir kārtībā. Varbūt gribi tēju?’’